Latvija – mūsu mājas, mūsu saknes, mūsu spēks!

Mūsu zeme, mūsu sirdis, kas pukst vienā ritmā!

Mūsu brīvība, mūsu stāsts un mūsu nākotne.

Šī grāmata ir Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” 60 gadu stāsts, kurā lasām cilvēku domas un atmiņas, kas pilnas ar cerībām, talantiem, sapņiem un izaugsmi.

Katra grāmatas lapa nes kādu unikālu, sirsnīgu un patiesu stāstu par Centra pedagogu atmiņām, audzēkņu emocijām, interešu izglītības programmu attīstību vai Centra vidi.

Šis ir 60 gadu pastāvēšanas stāsts, taču arī katram no Jums ir iespēja to papildināt – pievienot savu balto lapu un aizpildīt to krāšņiem zīmējumiem, latviskām rakstu zīmēm, nošu rakstiem vai sportiskām godalgām.

Iedvesmojies un audz!

 

No sirds uz sirdi: Mūsu ceļš līdz mūsdienu Rīgas BJC “Daugmale”

 

Viss sākās tālajā 1965. gada 16. septembrī, kad durvis vēra toreizējais Rīgas pilsētas Maskavas rajona Pionieru nams. Kā daudzi tā laika bērnu centri, arī mēs sākām pieticīgi, taču ar milzīgu entuziasmu sirdīs.

Ceļš nav bijis gluds – vēstures griežos esam piedzīvojuši neskaitāmas reorganizācijas. Mūsu iestādes nosaukums un pakļautība ir mainījusies vairāk nekā desmit reizes. Divas reizes mūs pat mēģināja likvidēt, taču mēs izturējām un pārtapām par Bērnu un jauniešu centru (BJC). Tie bija laiki, kad ikdienas grūtības norūdīja – atceramies, kā paši “bičojām” ogles, lai nodrošinātu siltumu telpās, jo apkures nebija. Bet mēs ne tikai izdzīvojām, mēs augām.

Gadu gaitā esam saimniekojuši daudzos objektos. Esam tos pārņēmuši, ar rūpību sakārtojuši un devuši tiem jaunu elpu, bet dažus – nodevuši tālāk citās rokās. Šis sakārtošanas un uzlabošanas process nekad nebeidzas, un tas ir iespējams, tikai pateicoties mūsu lieliskajiem un uzticamajiem kolēģiem.

Mūsu lielākais lepnums un dzinulis ir pedagogu neizsīkstošais radošums. Redzot, ar kādu aizrautību viņi strādā, nav brīnums, ka mūsu audzēkņi sasniedz virsotnes. Viņu panākumi ir mūsu vislielākā alga: spoži rezultāti Latvijas un starptautiskajos mērogos, dalība un uzvaras konkursos, aizkustinoši mirkļi Latvijas Dziesmu svētkos un pat vēsturiski starti Olimpiskajās spēlēs.

Mēs nestāvam uz vietas un vienmēr sekojam līdzi laikam. Šobrīd aktīvi attīstām mūsdienīgas STEAM interešu izglītības programmas, lai mūsu jaunieši būtu gatavi nākotnes izaicinājumiem. Mūsu apņemšanās ir nemainīga – mēs turpināsim neatlaidīgi uzlabot materiālo bāzi un nodarbību vietas, lai tās būtu mūsdienīgas, iedvesmojošas un atbilstu visām šī laikmeta prasībām.

No visas sirds saku paldies mūsu lieliskajam kolektīvam par izturību, sirds siltumu un kopā paveikto darbu!

 

Ar cieņu un mīlestību par mūsu kopīgajām mājām,

Edgars Šāblis,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” direktors

 

Cilvēks, kurš veidojis RBJC “Daugmale” ceļu

 

Jau 35 gadus Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” sirds un virzītājspēks ir direktors Edgars Šāblis. Ar mierīgu pārliecību, tālredzību un patiesu degsmi viņš soli pa solim ir veidojis centru par vietu, kur bērni un jaunieši var augt, meklēt, atrast un attīstīt savus talantus.

Viņa vadībā Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” ir izaudzis par plašu un daudzveidīgu interešu izglītības centru – ar iespējām ikvienam: no pašiem mazākajiem līdz jauniešiem, no mākslas un mūzikas līdz tehnoloģijām, sportam un inženierzinātnēm. Tā ir vide, kur katrs var atrast savu ceļu.

Ar lielu rūpību un neatlaidību paplašināta arī centra vide un telpas – izveidotas jaunas mācību vietas, attīstīta infrastruktūra, radot drošu un iedvesmojošu vidi tūkstošiem bērnu. Šodien Rīgas BJC “Daugmale” ir mājas vairāk nekā 3000 audzēkņiem – vieta, kur viņi jūtas piederīgi.

Taču visvērtīgākais Edgara Šābļa darbā ir cilvēki. Viņš ir spējis izveidot spēcīgu, vienotu kolektīvu, kurā valda uzticēšanās, profesionalitāte un kopīgs mērķis. Viņa atbalsts jūtams gan pedagogu darbā, gan jaunās iniciatīvās, gan drosmē attīstīt jaunas idejas – arī STEAM jomā un citos projektos.

Papildus vadītāja darbam viņš vienmēr palicis uzticīgs arī sportam – alpīnismam un kalnu tūrismam, kas viņa dzīvē ieņem īpašu vietu. Šī pieredze – neatlaidība, izturība un spēja sasniegt virsotnes – jūtama arī viņa darbā Rīga bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”.

Edgars Šāblis ir cilvēks, kurš ne tikai vada, bet iedvesmo. Kurš ne tikai plāno, bet arī tic. Un tieši tāpēc Rīgas BJC “Daugmale” šodien ir vieta, kur aug ne tikai zināšanas un prasmes, bet arī cilvēki.

 

Maruta Karaševska un Ēvalds Masaļskis,

RBJC “Daugmale” direktora vietnieki

Inga Korņejeva, Iveta Eihe un Ilze Rimicāne,

RBJC “Daugmale” izglītības metodiķes

 

STEAM sinerģija – kopā radot nākotni

 

Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” 2024. gada rudenī ar patiesu aizrautību uzsāka dalību Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta  Skolu un interešu izglītības iestāžu STEAM sinerģijas projektā. Tas ir stāsts par sadarbību, uzticēšanos un kopīgu vēlmi iedegt jauniešos interesi par pasauli, kurā dzīvojam. Pirmais mūsu sadarbības partneris bija A. Pumpura Rīgas 11. pamatskola, bet jau 2025. gada rudenī projektam pievienojās arī Rīgas 25. vidusskola.

Mēs ticam – interese par STEM ir katrā bērnā. Tā sākas ar vienkāršu, bet ļoti nozīmīgu jautājumu: “Kāpēc?” Šis jautājums ir dabiskā zinātkāre, ar kuru bērns piedzimst. Mūsu uzdevums ir šo dzirksti saglabāt un stiprināt – dot iespēju pētīt, mēģināt, kļūdīties un atkal mēģināt. Tieši praktiskā darbošanās ir tā, kas atver durvis uz īstu izpratni, un, savienojoties ar radošumu, tā pārtop par STEAM sinerģiju.

Projekta ietvaros RBJC “Daugmale” piedāvāja daudzveidīgas praktiskas darbnīcas, kurās jaunieši varēja iejusties pētnieku, inženieru, programmētāju un dizaineru lomās. Tika organizētas LEGO programmēšanas, inženierzinību konstruēšanas, 3D modelēšanas, lāzergriešanas, virtuālās realitātes, elektronikas un modelisma, kā arī radošo industriju darbnīcas – stiklā, mālā un dizaina apdrukā.

Jau pirmās nodarbības kļuva par aizraujošu piedzīvojumu – 7. klašu skolēni konstruēja tiltus, meklēja risinājumus un pārbaudīja to izturību.

LEGO robotikas darbnīcā viņi ne tikai būvēja, bet arī programmēja, liekot konstrukcijām kustēties un “domāt”. Vēlāk darbnīcas turpinājās ar vēl sarežģītākiem uzdevumiem – tika veidoti zobratu mehānismi, ātrumkārbas un pat kustībā darbināmi modeļi.

Strūgu ielas “industriju pagrabiņā” jaunieši paši projektēja un veidoja elektromodeļus, lodēja, testēja un izjuta patiesu gandarījumu, redzot savu darbu kustībā. Citā darbnīcā viņi iepazina dzinēju darbību, mācījās saprast ne tikai “kā darbojas”, bet arī “kāpēc nedarbojas” – meklēja kļūdas un risinājumus, attīstot domāšanu un pacietību.

Savukārt datorikas jomā jaunieši darbojās ar mūsdienīgām tehnoloģijām – veidoja 3D modeļus, drukāja tos, izmēģināja 3D skenēšanu un ienira virtuālās realitātes pasaulē, uzvelkot VR brilles. Tā bija iespēja ne tikai mācīties, bet arī radīt – pārvērst idejas taustāmā un redzamā rezultātā, būvējot “Nākotnes pilsētu”.

Arī dizaina darbnīcās radošums ieguva materiālu formu – stiklā, mālā, apdrukās un citos darbos. Te tehnika satikās ar mākslu, un katrs darbs kļuva par unikālu jaunieša izpausmi.

No sirds vēlos izcelt un pateikties projekta idejas autorei un virzītājai Ingai Sidorčikai-Bobovičai – par iedvesmu, neatlaidību un ticību šī projekta nozīmei. Pateicoties šādai iniciatīvai, jauniešiem tiek dota iespēja mācīties citādi – caur pieredzi, radošumu un atklājumiem, kas paliek ar viņiem vēl ilgi. Šis projekts ir vairāk nekā nodarbību kopums – tas ir kopīgs ceļš, kur bērni un jaunieši atklāj savas spējas, iemācās sadarboties un notic,

ka viņu idejām ir vērtība. Tā ir vieta, kur zinātne, tehnoloģijas, inženierija, māksla un matemātika satiekas vienā elpā.

Un mēs – RBJC “Daugmale” pedagogu komanda – ar prieku un iedvesmu esam gatavi turpināt šo ceļu, kopā radot nākotni.

 

Inga Korņejeva,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” izglītības metodiķe, Mg.sc.educ., RBJC “Daugmale” STEAM sinerģijas projekta koordinatore, interešu izglītības mentors, izglītības tehnoloģiju mentors

 

Kopā – vienotāki, stiprāki, drošāki

 

Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” arodbiedrība ir ne tikai organizācija – tā ir kopības sajūta, savstarpējs atbalsts un pārliecība, ka kopā var paveikt vairāk. Tā ir vieta, kur kolēģi viens otru sadzird, atbalsta un iestājas par kopīgām vērtībām.

Šodien arodbiedrība aktīvi darbojas gan centra ikdienā, gan plašāk – iesaistoties Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības aktivitātēs, stiprinot saikni ar izglītības nozares cilvēkiem visā Latvijā. Tā ir iespēja būt daļai no lielāka kopuma un vienlaikus iestāties par katra pedagoga un darbinieka labbūtību.

Arodbiedrības darbs nav tikai vārdi – tas nes arī reālus rezultātus. Ir panākts algu pieaugums un svarīgs līdzsvars starp kontaktstundām un laiku, kas nepieciešams sagatavošanās darbam. Jo pedagoga darbs nebeidzas ar pēdējo nodarbību – tas turpinās domās, plānos un rūpēs par katru bērnu. Šis līdzsvars ir nozīmīgs solis ceļā uz taisnīgāku un ilgtspējīgāku darba vidi.

Arodbiedrība iestājas par visiem – gan pedagogiem, gan tehniskajiem darbiniekiem. Ar neatlaidību un pacietību ir panākta arī veselības apdrošināšana, kas ir būtisks atbalsts ikviena darbinieka drošībai.

Taču ne mazāk svarīgs ir cilvēciskais aspekts. Arodbiedrība ir līdzās gan priecīgos, gan grūtos brīžos – ar padomu, ar sarunu, ar vienkāršu klātbūtni. Reizēm tieši šī sajūta, ka neesi viens, ir visvērtīgākais atbalsts.

 

Īpaša nozīme šajā kopdarbā ir arī centra vadības attieksmei. Direktora atvērtība, uzticēšanās un gatavība uzklausīt rada vidi, kurā arodbiedrība var ne tikai pastāvēt, bet arī attīstīties un pilnvērtīgi darboties. Uzticēšanās ir pamats stiprai sadarbībai.

Svinot 60 gadu jubileju, no sirds sveicam visus kolēģus – gan arodbiedrības biedrus, gan mūsu atbalstītājus. Jo tikai kopā mēs esam spēks – stiprs, vienots un iedvesmojošs.

 

Ilze Rimicāne,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” LIZDA pirmorganizācijas priekšsēdētāja, Rīgas BJC “Daugmale” izglītības metodiķe

 

“Brīvais laiks” – lielas uzvaras maziem soļiem

 

Rīgas BJC “Daugmale”, protams, primāri ir vieta, kur motivēti audzēkņi apmeklē pulciņus, lai patiešām profesionālu pedagogu pavadībā apgūtu visdažādākās prasmes. Tomēr mūsu centrā ir vēl kāda ne mazāk nozīmīga vieta, un tas ir “Brīvais laiks”. Šeit pedagogi uzņemas rūpi gan par tiem audzēkņiem, kam jāpakavē laiks starp nodarbībām, bet, galvenokārt, jau par tiem bērniem, kas savu ceļu vēl nav atraduši un nezina, kā savu brīvo laiku pavadīt kvalitatīvi, radoši un interesanti.

“Brīvais laiks” bieži vien ir kā drošības saliņa. Šeit pedagoga darbs reizēm nozīmē daudz vairāk kā sākumā var šķist. “Brīvā laika” pedagogam ir jābūt ar lielu sirdi, bet tikpat lielu stingrību. Šeit iemācās, ka pasaulē viss nav tikai balts un melns. Visbiežāk bērna pasaule ir pamatīgs toņu karuselis krāsu paletē un “Brīvā laika” pedagogs ir tas, kurš pastāsta, ka arī ar šīm “nekrāsām” var uzgleznot ko skaistu. “Brīvā laika” pedagogs ir kā hameleons, kuram jāieņem visas iespējamās lomas – ir jābūt gan sportistam, gan māksliniekiem, reizēm jautram draugam, bet reizēm kaitinošam pedagogam, ik pa laikam jāuzsmērē sviestmaize un jābūt kā mammai, reizēm jātur stingra roka kā tētim, ir brīži, kad jāliek bērniem miers un ir brīži, kad jūties kā vilnas džemperis, kuram bērni pielipuši kā dadži.

“Brīvajā laikā” nevar strādāt savā brīvajā laikā – šī profesija prasa pilnu atdevi. To saprot brīžos, kad pie Tevis pēc vairākiem gadiem atnāk jaunietis, kuru pirmajās klasēs esi pieskatījis, audzinājis, uzpasējis skolas mājasdarbus, mācījis uzvesties un stāstījis to, ka var dzīvot arī citādāk nekā viņš to redz savās mājās. Šodien jūs parunājat kā līdzīgs ar līdzīgu, viņš apjautājas “Kā Tev iet, skolotāj?” un stāsta, ka pēc skolas pabeigšanas turpinās mācīties. To saprot, kad Tava audzēkne, kas atnāca uz “Brīvo laiku” kautrīga, pavisam nedroša, klusa un nerunīga meitene, tagad droši uzstājas uz skatuves, izaicina sevi un ir vienkārši forša jauniete. Viņa uzstājas kopā ar draugu, kuram vecāki nopirkuši bungu komplektu un ritma padomi jau jāvaicā profesionālam Latvijas bundziniekam, bet viņa interese par bungām radās tikai tāpēc, ka “Brīvā laika” Talantu konkursa priekšnesumā viņam palūdza piesist ritmu. Tad no lepnuma acīs sariešas asaras, jo viņi taču ir Tavējie!

“Brīvā laika” sasniegumi nav vērtējami medaļās vai diplomos, izstādēs vai uzvedumos. Tos nesasniedz ātri, tie veidojas ilgtermiņā un ir saredzami ar sirdi.

 

“Brīvā laika” pedagogs Agnese Ozoliņa

 

Latvijas lepnums 2018 – Zinaida Hermanoviča

 

Zinaida Hermanoviča mācīja cittautiešu pirmsskolas vecuma bērnus Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” vismaz ceturtdaļgadsimtu, iepazīstinot viņus ar valodas skaistumu, būtību un veidojot bērnos izpratni caur kustībām, spēlēm, latviskajām vērtībām.

Te īsa Zinaidas Hermanovičas intervija 2026.gadā par viņas siltākajām atmiņām Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”:

Es  daudz redzēju visu Latviju – RBJC “Daugmale” ekskursijās ar bērniem. Ar autobusu devāmies “pa visu pasauli” – bijām visās Latvijas pilsētās, bet visvairāk atmiņā palikusi Ventas rumba – ūdenskritums. Vairākas reizes devāmies uz Latvijas ugunsdzēsības muzeju Rīgā, Hanzas ielā.

Man daudz mīļu audzēkņu. Viņi nāca tepat gan no Latgales priekšpilsētas, gan brauca pat no Baložiem ar visu ģimenīti.

Kādā no izlaidumiem mammas runāja un teica, ka esmu labs pedagogs. Taču kāds mazais audzēknis pieskrēja man klāt, apķēra mani un skaļi sauca “Ļoti laba!”

Kā tad Zinaida Hermanoviča nokļuva Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”?

Es strādāju Kultūras darbinieku tehnikumā. Tad sāka dibināt 1.klases pie bērnudārziem. Es pamēģināju, bet sapratu, ka man labāk patīk strādāt ar pirmsskolēniem. Mana ideja – ne tikai skandēt tautasdziesmas, bet arī mācēt to visu izspēlēt. Fogele Aina teica: “Brauc uz “Daugmali” strādāt!” Lai tiktu iekšā, bija jāiet pie cienījamā direktora Edgara Šābļa. Viņš bija novadījis vairākas darba intervijas, bet kad atnācu es viņš teica: “Šito mēs ņemam!”

Vēl kāda iezīme par Zinaidu Hermanoviču – viņa prata strādāt ar vārdu. Kategoriski atsakoties sūtīt sms vai e-pastus – jo no 4.stāva tak var nonākt līdz 2.stāvam! – viņas lielākais prieks bija “pa tiešo” kontaktēties – ar cilvēku.

Vēl pieminēsim izcilo Zinaidas Hermanovičas darba novērtējumu visas Latvijas mērogā – laikraksts “Diena” un “TV 3” kopš 2004.g. rīko ikgadēju akciju – Latvijas lepnums, lai atrastu un godinātu cilvēkus, kas dara vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt. Cilvēkus, kas sarežģītā situācijā nevis paliek malā, bet iet un dara, lai atbalstītu, glābtu, palīdzētu, piepildītu cerību vai klusu sapni.

Esam lepni, ka 2018.gada augstajā Latvijas lepnuma nominācijā “Skolotājs” balvu saņēma Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” ilggadīgā integrācijas skoliņas “Rūķīši” pedagoģe Zinaida Hermanoviča!

Iveta Eihe,

Rīgas BJC “Daugmale” izglītības metodiķe, pasākumu organizatore, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas maģistre

 

Dambrete – iedvesmas avots

 

Mans stāsts par RBJC “Daugmale” sākās tad, kad man bija 11–12 gadi. Tieši šeit es satiku savu otro treneri – Vladimiru Daņilovu. Viņš man parādīja, cik dažādi var būt treneri, un kļuva par cilvēku, kurš palīdzēja man atgūt spēku un ticību sev. Lai arī mūsu kopīgais ceļš bija tikai gada garumā, tas atstāja ļoti dziļu nospiedumu manā dzīvē.

Viņš mani iedvesmoja, un tieši viņa dēļ dambrete kļuva par manu sirds lietu – par hobiju, kas ar laiku pārauga dzīves ceļā. Sacensībās es nekad neaizmirsīšu viņa vārdus: “Mēs taču par šo runājām, tu visu zini un tu to vari.” Šie vārdi man palika līdzi uz visiem laikiem – tie deva pārliecību, spēku un ticību sev arī brīžos, kad bija grūti.

Pēc trenera aiziešanas mūžībā es turpināju trenēties patstāvīgi, saglabājot viņa mācīto un nesot to sev līdzi. Ar laiku šis ceļš mani aizveda līdz nozīmīgiem sasniegumiem – kļuvu par Starptautisko meistari dambretē (MFF), izcīnīju godalgotas vietas Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī Latvijas mērogā.

Šodien es pati esmu trenere RBJC “Daugmale”, un tas man ir īpašs gods. Kā bijusī audzēkne es ar lielu pateicību pārstāvu šo centru un cenšos nodot saviem audzēkņiem visu to, ko reiz iemācījos pati – ticību sev, neatlaidību un mīlestību pret to, ko dari.

Esmu no sirds pateicīga RBJC “Daugmale” par iespējām, par cilvēkiem un par vidi, kurā var augt un attīstīties. No sirds vēlu centram turpināt augt, attīstīties un iedvesmot vēl daudzus bērnus un jauniešus atrast savu ceļu.

RBJC “Daugmale” man nav tikai vieta – tā ir daļa no manas dzīves, no manas izaugsmes un no tā, kas es esmu šodien. Paldies!

Marija Magdalēna Nereda,

Interešu izglītības programmas “64 lauciņu dambrete” vadītāja, trenere, pedagogs, sportiste, Starptautiskā meistare dambretē (MFF)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kartingi – ceļš no idejas līdz kustībai

 

RBJC “Daugmale” kartingu pulciņš ir dzīvs pierādījums tam, ka tehniskā jaunrade spēj aizraut paaudzēm. Tas darbojas jau vairākas desmitgades, un šo gadu laikā šeit izauguši ne tikai prasmīgi jaunieši, bet arī nākamie inženieri, mehāniķi un domājoši, radoši cilvēki.

Kartingu konstruēšanas, izgatavošanas un vadīšanas pulciņš ir viens no centra klasiskajiem virzieniem, kur tradīcijas satiekas ar mūsdienām. Šeit audzēkņi soli pa solim iepazīst kartinga uzbūvi, mācās to remontēt, uzturēt tehniskā kārtībā un, protams, arī vadīt. Katrs skrūves pagrieziens, katrs mehānisma izpratnes mirklis kļūst par vērtīgu pieredzi.

Taču šodien šis pulciņš iegūst vēl plašāku nozīmi – tas ir mūsdienīgs un ļoti vajadzīgs STEM izglītības virziens, kur teorija satiekas ar praksi. Te jaunieši apgūst metālapstrādes pamatus, izprot dzinēja darbības principus, attīsta tehnisko domāšanu un problēmu risināšanas prasmes. Tas ir ceļš uz nākotnes profesijām, kur nepieciešamas zināšanas, precizitāte un radošums.

Un, protams, neiztrūkst arī azarts – iespēja pašam modelēt, konstruēt un izvest savu kartingu trasē. Tie, kuri apgūst nepieciešamās prasmes, var piedalīties sacensībās – minikāru sportā, figurālajā braukšanā un kartinga disciplīnās. Jau vairākus gadus RBJC “Daugmale” ar lepnumu organizē arī Rīgas atklātās sacensības minikāru sportā, kas pavasaros pulcē dalībniekus Grīziņkalna parkā – tā kļuvusi par skaistu tradīciju, kur satiekas tehnika, prasmes un prieks par kustību.

Šis pulciņš vienmēr ir bijis vieta, kur dzimst interese par automobiļiem un autosportu, bet vēl vairāk – vieta, kur jaunieši atklāj savas spējas un notic sev. To apliecina arī audzēkņu turpmākie ceļi – studijas tehniskajās un citās jomās Latvijā un ārvalstīs, iegūti bakalaura grādi un profesijas. Tikai daži vārdi – Jegors Demjanecs (pirmā līmeņa profesionālais bakalaurs RTK), Dāvids Ivbulis (pirmā līmeņa profesionālais bakalaurs RTK), Artjoms Šestakovs (ekonomikas zinātņu bakalaura grāds LU), Daniils Verins (mašīnbūves bakalaura grāds Somijā), Valentins Felbergs (bakalaura grāds Lielbritānijā), Ivans Sapoņenko (bakalaura grāds Lielbritānijā), Aleksandrs Anaško (automehāniķis RVT), Vasilijs Prosvirjakovs (autoelektriķis RTK), Arturs Edvards Gavars (studē automobiļu uzbūvi Vācijā) un vēl daudzi citi.

Kartingi RBJC “Daugmale” nav tikai par braukšanu. Tas ir stāsts par zināšanām, prasmēm, neatlaidību un nākotni. Par iespēju pašam radīt, saprast un virzīties uz priekšu.

 

Te sākas ceļš – no pirmās idejas līdz īstai kustībai.

 

Konstantins Haldins,

Kartingu konstruēšanas, izgatavošanas un vadīšanas pulciņa vadītājs, inženieris – mehāniķis

 

 

Dzintara pulciņš RBJC “Daugmale”

 

Mans ceļš uz “Daugmali” sākās pēc Rīgas Lietišķās mākslas skolas porcelāna nodaļas absolvēšanas, kad uzsāku darbu kā keramikas pulciņa pedagogs. Toreiz Maskavas ielā 40, direktores Sarmītes Keišas vadībā, keramikas nodarbības tika organizētas 3 vietās (mājturības kabinetos) – Rīgas 25. vidusskolā, tehnikumā, kurā sagatavoja kuģu saldētavu inženierus, un arī ēkā, kas šodien pazīstama kā “Daugmale”.

Bērni no dažādām rajona skolām – 7 līdz 13 gadu vecumā – nāca, lai apgūtu mākslas un keramikas pamatus. Mēs dedzinājām darbus mufeļkrāsnīs – visās telpās bija iekārtotas mufeļkrāsniņas (2-3) keramikas apdedzināšanai. Strādājām ar mālu no keramikas ceha Maskavas ielā un arī glazūras bieži sagādāja atsaucīgie vecāki.

Tapa gan darbi izstādēm un konkursiem, gan pirmie mēģinājumi pie podnieka virpas, kuru nopirkām. Vēlāk iegādājāmies arī elektrisko virpu. Tā bija radoša, dzīvīga vide, kur bērni ar prieku darbojās stundām ilgi.

Laikam ejot, Maskavas rajona Skolēnu jaunrades nams kļuva par BJC “Daugmale”. Atmiņā spilgti palikuši arī sienu gleznojumi garajos koridoros – tie piešķīra vietai īpašu noskaņu –  gleznojumi ar skolēnu tematiku: darbi dārzā un sporta nodarbības gleznojumi uz sienas atgādināja freskas. Pulciņā bērni apguva ne tikai keramikas prasmes un veidoja tautiskos tērpus un rotas, tātad, tautu meitas ar saktām un vainagiem, bet arī tautas mākslas pamatus – veidoja darbus ar latviskiem motīviem, radīja gan dekoratīvas plaketes (glezniņas), gan mazo formu tēlniecību. Gan vecāki, gan kultūras ministrija atbalstīja un rekomendēja ceļam uz augstskolu.

Pēc studijām Igaunijas Valsts Mākslas institūtā (Akadēmijā) no 1971.gada un atgriešanās Latvijā 1996. gadā turpināju darbu BJC “Daugmale” ar jaunu interešu izglītības ievirzi – metāla un dzintara apstrādi. Vēlāk studija ieguva nosaukumu “Rotiņa” un kļuva par daļu no vizuāli plastiskās mākslas nodaļas. Vecāku atbalsts vienmēr bija jūtams – gan materiālos, instrumentos, dzintarā, gan iedrošinājumā.

Lepojos ar mūsu audzēkņu panākumiem – jau 1999. gadā Rihards Strautmanis ieguva zelta medaļu starptautiskajā konkursā Lidicē (Čehijā) – tas bija pirmais pulciņa sasniegums! Arī citi audzēkņi guvuši atzinību, un daudzi turpinājuši savu ceļu radošajās vai citās profesionālajās jomās. Mūsu pulciņa labākie audzēkņi (A.Pureniņa, R.Subačs, M.Buka, M.Lūsis, D.Birzniece) saņēma apliecības, diplomus konkursos. Daži strādā par IT pasniedzējiem. Arī metāla pulciņā studējām tautas mākslas un metāla rotu izgatavošanu. Administrācija un pedagogi vienmēr bija pretimnākoši.

Īpaša vieta manās atmiņās ir arī nometnēm – kopā ar labākājiem kolēģiem (V.Dzene, S.Biezā, I.Ozoliņa, I.Žīgurs, I.Rimicāne, I.Rudaka, A.Kukuvass) mēs devāmies pa visu Latviju, strādājām, mācījām un mācījāmies. Skolas deva naktsmītnes un organizēja ēdināšanu 3 reizes dienā. BJC „Daugmale” nometņu laikā iepazinām Latvijas ģeogrāfiju, attīstijam sportiskumu un komunikācijas spējas. Tās bija dienas, kas bagātināja ne tikai prasmes, bet arī cilvēkus – veidoja draudzību, komunikāciju un dzīves pieredzi.

Skolotāju dienās notika ekskursijas uz skolēnu BJC jaunrades namiem visā Latvijā. Ļoti izpalīdzīgs bija kolēģis I.Žīgurs. Viņš ļoti atbildīgi dokumentēja visu pulciņu panākumus nometnēs un konkursā „Zelta rokas”.

“Daugmale” man vienmēr bijusi vairāk nekā darba vieta. Tā ir vieta, kur satiekas radošums, tradīcijas un cilvēki ar sirdi. Un vislielākais prieks ir redzēt, kā audzēkņi aug, attīstās un nes šo pieredzi tālāk dzīvē.

Ar siltām domām,

Lūcija Kalniņa,

RBJC “Daugmale” Dzintara un metāla apstrādes studijas “Rotiņa” vadītāja, absolvējusi Igaunijas Valsts Mākslas Akadēmiju, guvusi pedagoģisko izglītību RTU, māksliniece

 

 

Par trenera ceļu

1. RBJC “Daugmale”

 

Ar mūsu centru pirmo reizi iepazinos 13 gadu vecumā, kad mācījos sestajā klasē. Toreiz atnācu uz Bērnu un jauniešu sporta skolu, lai nodarbotos ar klasisko cīņu. Treniņi notika ēkas pirmajā stāvā – vietā, kas nemanot kļuva par manām otrajām mājām.

Tagad grūti noticēt, ka kopš tā laika pagājuši jau 45 gadi… Gadi, kuros esmu ne tikai pats trenējies, bet arī audzinājis citus, paliekot uzticīgs tai pašai vietai un tās vērtībām.

Pēc skolas beigšanas iestājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (LVFKI). Dzīve gan uz brīdi ieviesa savas korekcijas – pēc otrā kursa mani iesauca armijā. Atgriežoties un turpinot studijas, sāku strādāt par treneri savā sporta skolā, kas tolaik bija pazīstama kā BJSS Nr. 4. Tas bija brīdis, kad hobijs kļuva par dzīves ceļu.

Oficiāli darbā mani pieņēma 1989. gada 11. septembrī – šo datumu joprojām glabā ieraksts darba grāmatiņā. Pēc reorganizācijas 1992. gadā darbu turpināju Skolēnu jaunrades namā Edgara Šābļa vadībā, bet 1996. gadā iestāde ieguva mums tik mīļo nosaukumu – “Daugmale”.

Ļoti spilgti atceros pedagogu sapulci, kurā kopīgi izvēlējāmies centra nosaukumu. Tajā laikā kļuvu arī par grieķu–romiešu cīņas pulciņa vadītāju, taču sirdī vienmēr esmu bijis un palicis treneris.

1. Treneris

Būt par treneri nozīmē strādāt ar sirdi. Tas nozīmē nepadoties, nehaltūrēt, būt pacietīgam, mērķtiecīgi tiekties uz rezultātu un nepārtraukti pilnveidoties. Bet pats svarīgākais – spēt iedvesmot jauniešus un parādīt, cik nozīmīgas ir fiziskās aktivitātes viņu dzīvē.

Laika gaitā šāds treneris “apaug” ar audzēkņiem kā spēcīgs koks ar zariem un lapotni. Mans pirmais audzēkņu izlaidums bija jaunieši, dzimuši 1978.-1980. gadā, un šodien daži no viņiem jau paši ir vecvecāki. Tas liek apstāties un ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu.

Treneris ir daudz kas vienlaikus – pedagogs, psihologs, reizēm arī mediķis, masieris, higiēnists un dietologs, padomdevējs un atbalsts. Viņam jāprot ne tikai mācīt tehniku, bet arī saprast cilvēku – jāprot sniegt pareizu padomu un atbildēt uz jebkuru jautājumu.  Taču pats svarīgākais – spēt taktiski un taisnīgi sarunāties ar sportistu: palīdzēt pārvarēt grūtības, izskaidrot kļūdas un kopā priecāties par uzvarām.

Gadu gaitā esmu daudz mācījies, esmu sastapis daudz gudru un iedvesmojošu cilvēku, bet vislielākais gandarījums ir saglabātās attiecības ar saviem kolēģiem un bijušajiem audzēkņiem. Starp maniem audzēkņiem ir Olimpisko spēļu dalībnieki, Eiropas čempioni jostu cīņā un Latvijas čempioni dažādos cīņas veidos – bet katrs no viņiem ir svarīgs, neatkarīgi no tituliem. Mūsu panākumi un arī neveiksmes ir daļa no kopējā ceļa, un tos iespējams atrast arī publiskajā telpā.

Es vienmēr aicinu jauniešus kustēties, būt aktīviem un izvēlēties sportu, īpaši cīņu. Tā nav tikai fiziska nodarbe – tā ir dzīves skola, rakstura veidošana un filozofija, kuru patiesi var izprast tikai ar stipru garu.

Es ļoti mīlu savu RBJC “Daugmale”!

Ar cieņu un pateicību par šo ceļu,

Andrejs Trubeckojs, grieķu-romiešu cīņas treneris

 

 

Par kāpšanas sportu

 

Kādreiz mēs to vienkārši saucām par klinšu kāpšanu. Taču patiesībā tas vienmēr ir bijis kas daudz vairāk – drosmes, uzticēšanās un piedzīvojuma sajūtas apvienojums.

BJC “Daugmale” pirmie soļi kāpšanas sportā aizsākās ap 1995. gadu. Toreiz mums nebija savas sporta zāles, nebija augstu sienu un īpaša aprīkojuma. Taču bija pats svarīgākais – vēlme darīt un iemācīt bērniem nebaidīties, uzticēties sev un virvei. Treniņiem izmantojām kāpņu telpu, kur audzēkņi apguva pirmās iemaņas – kāpšanu pa virvi un nolaišanos jeb dulferi. Tā bija mūsu mazā “klints”, kur sākās lielie sapņi.

Kad laikapstākļi bija labvēlīgi, devāmies ārā – uz tuvāko parku, kur vecs akmens mūris kļuva par mūsu treniņu vietu. Tur, zem atklātām debesīm, dzima pirmā īstā sajūta par kāpšanu dabā. Vēlāk mums radās iespēja trenēties arī sporta zālē Lomonosova ielā 1, kur bija kāpšanas siena – tas jau bija liels solis uz priekšu.

Īpašs pagrieziena punkts pienāca 2007. gadā, kad Aglonas ielā 39 tika izveidota mūsu pašu sporta zāle ar 7,3 metrus augstu kāpšanas sienu. Lai gan tā bija jādala ar citiem sporta veidiem, mums tā bija vieta, kur augt, attīstīties un sapņot vēl drosmīgāk. Kopā ar Liānu Lezdiņu vadījām treniņus, organizējām sacensības ātrumkāpšanā, grūtajā kāpšanā un sasaitēs. Tā bija dzīva, rosīga vide, kur katrs varēja atrast savu vietu.

Ilgus gadus sacensības notika arī Rīgas 28. vidusskolas teritorijā, kur pulcējās jaunieši no dažādām vietām. Mūsu pulciņš auga – pievienojās jauni treneri, un audzēkņu skaits palielinājās. Īpašs prieks bija redzēt, kā mūsu pašu audzēkņi turpina šo ceļu, uzsākot studijas un treniņu darbu Latvijas Sporta akadēmijā.

Mēs vienmēr ar prieku piedalījāmies arī citu organizatoru sacensībās – Skolēnu pils sporta tūrisma rallijos, Alpīnisma savienības rīkotajās sacensībās Valmierā, Baiļu kalnā. Tur valdīja īpaša atmosfēra – akmens sienas, daba un kopības sajūta. Bieži šos braucienus apvienojām ar nometnēm, jo tie notika vasaras sākumā – laikā, kad viss vēl tikai sākas.

Nometnes bija neatņemama mūsu stāsta daļa. Mēs devāmies arī kalnos – uz Krimu, kur līdz pat 2013. gadam regulāri atgriezāmies, sākumā ar vilcienu, vēlāk ar autobusu. Neaizmirstami bija arī Augstie Tatri – ar pārgājieniem, virsotnēm un īstām klintīm, kur katrs solis prasīja drosmi, bet dāvāja neaprakstāmu gandarījumu.

Tas viss nav tikai par sportu. Tas ir par cilvēkiem, par uzticēšanos, par to īpašo sajūtu, kad, stāvot augstumā, saproti – tu vari vairāk, nekā sākumā šķita.

Ar siltām atmiņām un pateicību par kopā piedzīvoto,

Ilona Purmale,

Bijusī ilggadīgā RBJC “Daugmale” kāpšanas trenere, sportiste, klinšu kāpēja

 

Stikla dizaina studija “Mozaīka”

 

Kad dzirdu vārdu “Daugmale” vai “Daugmalīte”, kā mēs to mīļi dēvējam, man prātā uzaust šāda aina: saules piesildīta 4. stāva galējā telpa ar plašiem logiem, kuros rotaļājas gaisma, atspīdēdama audzēkņu stikla darbos. Sienas līdz pat griestiem klāj mākslas darbi un atmiņu fotogrāfijas. Kastītes, daudz kastīšu, kur rūpīgi sašķiroti materiāli (miskastē nonāk tikai stikla drupačas un izdzertās tējas paciņas – stikla gabaliņu atgriezumiem vienmēr ir potenciāls!). Fonā skan radio, tam pāri – meditatīvs stikla dauzīšanas troksnis, un priekšplānā skolotāja Ilze (Ilze Rimicāne) – vienmēr smaidīga, harizmātiska, aktīva, idejām pilna un, šķiet, pat koka pagali spētu iedvesmot uz radošumu!

Atceroties Daugmalītē pavadīto laiku, vienmēr smaidu, jūtos priecīga un pateicīga. Tas noteikti ir veicinājis manu radošumu un māksliniecisko darbību. Esmu apguvusi daudz – ne tikai prasmes stikla apstrādē, vitrāžu veidošanā un izstāžu organizēšanā (tajā skaitā personālizstāžu), bet arī attīstījusi rakstura īpašības – pacietību, mērķtiecību, laika plānošanu, ticību savām idejām, ieradumu vienmēr sakārtot savu darba vietu u.c.

Vēl viens milzīgs pluss – pulciņa formāts ļāva pielāgoties dzīves pārmaiņām. Kad dzīvesvietas maiņas vai profesionālās vidusskolas dēļ nācās uz laiku pārtraukt nodarbības, bez problēmām varēju atgriezties, kad apstākļi mainījās. Tāpat ļoti novērtēju iespēju apmeklēt pulciņu arī pēc 18 gadu vecuma.

Paldies!

Simona Sunepa,

Saldus Mūzikas skolas ērģeļu programmas izveidotāja, klavieru pedagoģe un koncertmeistare, MIKC Ventspils Mūzikas vidusskolas ērģeļu un ērģeļu ansambļa pedagoģe, Brocēnu Kultūras nama koncertmeistare koriem un arī koncertējoša ērģelniece

 

Ģitāristu ieguldījums RBJC “Daugmale” metodiskajā darbā

 

Rīgas bērnu un jauniešu centram “Daugmale” vienmēr ir paveicies ar izciliem ģitārspēles pedagogiem. Pie mums strādājuši un joprojām strādā Latvijā pazīstami un talantīgi mūziķi, kuri ar savu darbu iedvesmo jauniešus un bagātina centra metodisko pieredzi.

Ģitārspēles interešu izglītības programmai ir dziļas saknes un bagāta vēsture. Tās autors ir Latvijā pazīstamais mūziķis Adrians Kukuvass – unikālas ģitārspēles apmācības metodikas radītājs. Strādājot Bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”, viņš izdeva divas mācību grāmatas – “Esi mūžīgs bērns” un “Ar ģitāru uz TU”. Grāmata “Ar ģitāru uz TU” tapa ar IKSD atbalstu metodisko izstrādņu skates ietvaros. Ar īpašu siltumu atceros sadarbību ar Adrianu, veidojot šīs grāmatas vāka dizainu. RBJC “Daugmale” sienās viņa vadībā izauga arī tādi pazīstami mūziķi kā Māra Upmane-Holšteine, grupas “The Satellites LV” un “Black La Remie” pārstāvji un citi. Jauniešu un pedagoga kopīgi veidotie koncerti vienmēr pārsteidza ar savu radošumu un daudzveidību.

Adriana iesākto darbu turpināja mūziķis un ģitārists Reinis Jaunais – savas unikālās spēles tehnikas virtuozs un metodikas autors. Savā grāmatā “Svarīgākais, kas jāzina un jāprot, mācoties spēlēt ģitāru” viņš apkopoja būtiskāko par dažādu mūzikas stilu apguvi, papildinot to ar vingrinājumiem un notīm. Reinis izveidojis arī videonodarbības, kas ir vērtīgs atbalsts gan audzēkņiem, gan pedagogiem. Viņa profesionālā pieeja iedvesmoja audzēkņus strādāt mērķtiecīgi un ar lielu atbildību – katru gadu maijā tika organizēti gan teorētiskie, gan praktiskie eksāmeni.

Augstu latiņu saviem audzēkņiem uzstādīja arī ģitārists un pedagogs Matīss JAkobsons. Viņa vadībā jaunieši apguva ne tikai praktiskās iemaņas, bet arī padziļināti iepazina mūzikas teoriju. Matīss ir izveidojis ap 100 videonodarbību, kurās dalās gan ar teorētiskām zināšanām, gan praktiskiem knifiem ģitārspēlē.

RBJC “Daugmale” lepojas arī ar savu ierakstu studiju, kur audzēkņiem ir iespēja ierakstīt savus skaņdarbus. Studijas darbību koordinē mūziķis, ģitārists, basists un pedagogs Jānis Polis. Pateicoties viņa zināšanām un iniciatīvai, centrs ir iegādājies mūsdienīgu skaņas aparatūru, kas ļauj kvalitatīvi nodrošināt koncertus gan iekštelpās, gan brīvdabā. Jānis veiksmīgi apvieno jauniešus ansambļos, rosina viņus uzstāties un regulāri organizē koncertus, iedvesmojot gan audzēkņus, gan kolēģus.

Šobrīd RBJC “Daugmale” darbojas trīs izcili profesionāli mūziķi, ģitāristi, komponisti, aranžētāji un pedagogi – Jānis Gūža (Johnny Salamander), Jānis Polis un Edžus Korsaks. Katra viņu ieguldījums centra attīstībā un metodiskajā darbā ir nenovērtējams.

Šis ir stāsts ne tikai par ģitāru, bet par cilvēkiem, kuri ar savu darbu, sirdi un iedvesmu palīdz jauniešiem atrast savu balsi mūzikā.

Inga Korņejeva,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” izglītības metodiķe, Mg.sc.educ.,  interešu izglītības mentors, izglītības tehnoloģiju mentors

 

Mans stāsts par “Salamandras” vasarām ar Adrianu Kukuvasu

 

Ļoti daudz gadu ir pavadīts kopā ar dažādiem kolēģiem interešu izglītības iestādē, kas atrodas Jēkabpils ielā 19A, Rīgā. Pēc vairākkārtīgas nosaukumu maiņas tagad esam Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale”. Cik dažādi, mēs skolotāji, bijām un esam! Dalīšos pārdomās par kādu neparastu bijušo kolēģi. Savu darba gaitu sākumā 10 gadus vadīju vasaras izbraukuma nometni “Salamandra”, kas bija ne tikai sportiskām, izzinošām aktivitātēm piepildīta. Kāda mācību gada vidū uzrunāju mūsu centra ģitārspēles pedagogu Adrianu Kukuvasu un viņš piekrita izaicinājumam – darbam nometnē “Salamandra”. Viņam līdzi uz Raiskumu pavilkās daži  puiši no ģitāras pulciņa un nometnē atradās daudzi citi rokmūzikas cienītāji. Tās tik bija nometnes! Koncerti, sportiskās aktivitātes, pārgājieni… Visi piedalījās visur. Adriana grupas jaunieši rūpējās par skatuves skaņu aparatūras sariktēšanu nometnes pasākumiem. Teikšu jums – tā ir visai piņķerīga un laikietilpīga lieta, bet Adrians ļoti pacietīgi ierādīja un pamācīja.

Un tad mums sanāca nometnes starptautiskais variants kopā ar jauniešiem no Lundas (Zviedrija). Tiem arī bija ģitāristi un bungu puika. Adriana paspārnē jaunie censoņi radīja  ugunīgu nometnes roka skaņu kokteili. Pārējie dalībnieki bija pilnīgā labbūtībā, jo piedalījās nometnes biedru radītā pasākumā un vidē. Kādā citā vasarā nometnes skolotāju komanda uzstājās  uz skatuves ar muzikālu priekšnesumu “Tev oranži mati”.  Adrians bija mūsu muzikālais skatuves līderis. Pati uz savas ādas sajutu, ka ir ļoti grūti būt bekvokālā un nedaudz dziedāt. Cik daudz ir jāvar, jāsaprot, lai, piemēram, varētu kāpt uz skatuves… Darbs nometnes skolotāju komandā padarīja mūs par līdzvērtīgiem. Katrs no sirds vēlējās piedalīties nometņotājiem veltītajā priekšnesumā savu iespēju robežās. Adrians pieļāva/pieņēma mūsu (skolotāju) muzikālās izpausmes neparādot savu profesionālo pārākumu. Paldies, Adrian!  Un, jā, Adrians ir lielisks Pedagogs – zinošs, radošs, talantīgs, atsaucīgs, empātisks, sirsnīgs, harizmātisks, tāds, kurš attīsta blakus esošos. Viņš bija azartisks, pietiekoši tolerants attiecībā pret darošajiem (jebko) un īpatnēju humoru, kas ne tikai sasmīdina, bet liek domāt, ka nav obligāti jābūt kā visi. Kad Adrians kļuva par Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri (2021), nosūtīju viņam e-pastu. Saņēmu ļoti neparastu atbildi – lai tā paliek aiz kadra, bet par tēmu “ko talantīgam padarīsi!”. Bijusī BJC “Daugmale” audzēkne, “Astro’n’out” soliste, Māra Upmane-Holšteine savā grāmatā “Piezīmes uz šaubu malām” piemin A.Kukuvasu un par viņu raksta: “Iespējams, ka būtiskākā lieta, ko viņš izdarīja, bija – deva man atļauju!” Cik precīzi pateikts. Domāju, ka interešu izglītības nodarbību jēgpilnā misija ir izmēģināšana, savas “nišas” meklēšana, uzdrīkstēšanās, varēšana un “atļaujas” saņemšana.

Sveicu RBJC “Daugmale” kolektīvu iestādes 60 gadu jubilejā. Veselību, dzīvesprieku!

Īpašs sveiciens šajā reizē visiem bijušajiem nometnes projekta “Salamandra” skolotājiem. Sirsnīgā pateicībā par jūsu labestību un veiksmīgo kopā būšanu –

 

Marija Karaševska,

RBJC “Daugmale” direktora vietniece izglītības jomā, nometnes vadītāja, sportista entuziaste

 

Daugmales nometnes – vairāk nekā vasara

 

Nometnes ir RBJC “Daugmale” īpaša tradīcija – tā ir mūsu vizītkarte un daudzu stāstu sākums. Arī mans ceļš Daugmalē aizsākās tieši nometnē – vasaras vidū, ar pirmo pedagoģisko pieredzi neformālajā izglītībā.

RBJC “Daugmale” strādā azartiski un radoši pedagogi – īsti entuziasti, katrs ar savu dzirksteli. Viņi spēj aizraut bērnus, ieraudzīt katrā talantu, rosināt prieku un vēlmi darboties, atvērt plašu iespēju pasauli un palīdzēt atrast savu ceļu. Šie pedagogi ir gatavi strādāt ar sirdi – reizēm pat dienu un nakti.

Arī mani savulaik iedvesmoja fantastiskā, nenogurstošā, radošā un labsirdīgā nometnes vadītāja Astra Vereščagina. Būdama 18 gadus jauna, guvu savu pirmo, patiesi unikālo un iedvesmojošo pieredzi izbraukuma vides izziņas piedzīvojumu nometnē “Zaļā vārna” kā grupas pedagogs. Katru gadu ar nepacietību gaidīju šo īpašo laiku – nometnes, kas ļauj izdzīvot tik dažādas emocijas un sniedz neaizmirstamus mirkļus.

Pēc piecu gadu pieredzes izbraukuma nometnēs – gan vairakkārt pie Astras Vereščaginas, gan pie Ilzes Rimicānes – uzņēmos organizēt savu pirmo dienas nometni. Šobrīd jau vairāk nekā 20 gadus katru gadu vadu izglītojošas piedzīvojumu nometnes. 2009. gadā saņēmu arī RD IJSD Atzinības rakstu interešu izglītībā par ieguldījumu bērnu un jauniešu nometņu organizēšanā.

Gadu gaitā esmu organizējusi nometnes gan vasarā, gan rudens un pavasara brīvlaikos, kā arī eksperimentējusi ar dažādiem piedāvājumiem – valodu, mākslas, STEM, sporta un piedzīvojumu aktivitātēm.

Šodien dienas radoši izglītojošā, vides, atpūtas un piedzīvojumu nometne “Daugmales vasara” jau arī ir kļuvusi par stabilu RBJC “Daugmale” tradīciju.

Nometnes mērķis ir radīt bērniem labvēlīgu vidi veselības stiprināšanai un jēgpilnai atpūtai vasaras brīvlaikā, vienlaikus attīstot viņu radošo un intelektuālo potenciālu, individuālās spējas un intereses. Nometnes aktivitātes veicina atvērtas, radošas, pozitīvas un komunikablas personības izaugsmi, stiprina pārliecību par savām spējām un attīsta prasmi darboties komandā. Nometnes komanda rada vidi, kur bērni var īstenot savas idejas, darboties individuāli, pāros un grupās, piedalīties konkursos, ekskursijās, stafetēs un, protams, apgūt veselīga dzīvesveida pamatus. Programmā iekļautas arī izglītojošas ekskursijas pa Latviju un Rīgu – uz ražotnēm, kā arī uz skaistākajiem dabas un arhitektūras objektiem.

RBJC “Daugmale” katru gadu organizē vairākas nometnes – gan dienas, gan izbraukuma, gan atklātās, gan slēgtās. Katra no tām ir unikāla, ar savu īpašo stāstu un vietu centra vēsturē. Īpaši gribu izcelt ilggadīgās nometnes: “Daugmales sporta vasara” (ar ievirzi grieķu-romiešu cīņā) Andreja Trubeckoja vadībā; “Batuta vasara” (ar ievirzi lēcienos uz batuta) Ludmilas Tarasenko vadībā; izbraukuma nometni “Avokado” Ēvalda Masaļska un Rutas Masaļskas vadībā; kāpšanas nometnes Baiļos Ilonas Purmales vadībā; izbraukuma mākslas nometni “Brīnumotiņa” Ilzes Rimicānes vadībā;  dambretes nometnes Vladimira Daņilova vadībā; deju nometnes Signes Heidemanes vadībā; izbraukuma nometni “Salamandra” Daces Lazdiņas un Marutas Karaševskas vadībā; vides un mākslas nometni “Art Express” Ivetas Eihes vadībā.

No sirds vēlos pateikt paldies visiem nometņu vadītājiem un pedagogiem. Tieši jūs bērniem atverat durvis uz plašu, krāsainu un iedvesmojošu pasauli.

Inga Korņejeva,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” izglītības metodiķe, Mg.sc.educ., nometņu vadītāja, interešu izglītības mentors, izglītības tehnoloģiju mentors

 

Vairāk nekā ziemassvētku pasākums

 

Atmiņā palicis 2017.gada 17.decembra pasākums. Tiku uzaicināta uz mūsu BJC “Daugmale” akrobātikas studijas “Melanž” audzēkņu Ziemassvētku eglīti. Tā bija vesela izrāde audzēkņu vecākiem un draugiem. Studijas “Melanž” audzēkņi kopā ar skolotāju Irinu Levit svētku koncertam-izrādei bija izvēlējušies satriecoši skaistu gaisa vingrojumu ar lentām Jekaterinas Korzunovas izpildījumā, un Veronikas Ļeščovas sniegumu vingrošanas aplī zem sporta zāles griestiem, kā arī priekšnesumus, kuros piedalījās mazie pērtiķēni, panteras/gepardi un zebras, neparasti vingrojošs Salatētis (Sofija Siņegubova), atraktīva žonglētāja (Darja Morozova) un mazie “ēģiptieši” ar saviem vingrajiem ķermeņiem uzbūvēja lielisku piramīdu. Uzveduma tēlu un personāžu darbības papildināja mūsdienīga, žanram atbilstoša, mūzika, gaumīgi un krāsaini tērpi. Studijas audzēkņu sejās uzstāšanās laikā bija vērojama liela, bet mierīga koncentrēšanās uz darāmo, prieks par notiekošo un liela pašapziņa. Pasākumā piedalījās ciemiņi – dejotājas no kolektīva “SunRise”, klauns Vigo, skolotājas Irinas pirmais audzēknis Valērijs Komisarenko, neparasti lokanā ZAĻĀ Grinča tēlā.

Programmu “Akrobātikas studija “Melanž”” 2016.gadā dibināja pedagoģe Irina Levit. Pati Irina ilgu laiku bija Rīgas Cirka artiste (akrobātika uz ziloņa!), kā arī bija guvusi pieredzi darbojoties citu valstu cirka trupās. Skolotāja Irina vairs pie mums nestrādā. Ar lielu sirsnību atceros viņas ikdienas nodarbības. Irina ar savas personības piemēru audzēkņiem iemācīja taupīt nodarbībām atvēlēto laiku, strādāt ar lielu pašatdevi, pašapzinīgi un mierīgi. Viņas vadībā kolektīvs sistemātiski piedalījās dažādos deju un cirka festivālos, konkursos pašu mājas un ārzemēs.  Daudzreiz atgriezās no prestižiem cirka mākslas ārzemju konkursiem ar izcīnītajām godalgām, piemēram, prestižā Waldoni cirka festivāla (Darmstadt, 2018). Par audzēkņu sasniegumiem akrobātikā un cirka mākslā 2018.gadā Irina Levit saņēma Rīgas domes IKSD Pateicības rakstu.

Akrobātika tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “tas, kurš staigā uz pirkstgaliem” un pēc būtības ir sporta nodarbības, kas palīdz bērnam attīstīt ķermeni, kļūt spēcīgam un veiklam. Nodarbojoties studijā bērni saņem ne tikai fizisko slodzi, bet arī iegūst padziļinātas zināšanas par akrobātiku, kā mākslu un iepazīstas ar dažādiem blakus žanriem; attīsta radošo domāšanu, veido ķermeņa kustību kultūru kā estētisko darbību kultūras kontekstā, norūda raksturu. Šodien akrobātika ir kļuvusi par vizuālu universālu mākslu, ko saprot visi un tai nepastāv valodu barjeras.  I.Levit aizsākto darbu ir pārņēmusi  bijusī studijas “Melanž”  audzēkne Jekaterina Leikuma (bij.Koržunova). Lai jaunajai skolotājai izdodas saglabāt iesākto, būt radošai un kopā ar audzēkņiem iedvesmoties jauniem pasākumiem.

 

Marija Karaševska,

RBJC “Daugmale” direktora vietniece sporta jomā

 

No audzēknes līdz skolotājai

 

Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” kļuva par manām otrajām mājām pirms vairākiem gadiem, kad uzsāku savas gaitas kā akrobātikas un gaisa vingrošanas studijas “Melanž” audzēkne Irinas Levit vadībā. Tagad, atgriežoties šeit skolotājas lomā, varu ar pārliecību teikt: centrs bērniem paver milzīgus apvāršņus. Šeit audzēkņi ne tikai apmeklē pulciņus – viņi mācās pārstāvēt sevi un savu valsti sacensībās un izstādēs, sasniedzot virsotnes gan sportā, gan mākslā.

Plašais interešu izglītības piedāvājums ļauj ikvienam bērnam atrast savu sirdslietu, savukārt siltā un draudzīgā gaisotne palīdz attīstīt sociālās prasmes un māca patiesu komunikāciju ar vienaudžiem. Īpaši vērtīga, manuprāt, ir brīvā laika programma. Tā ir lieliska alternatīva viedierīcēm un vientulībai pēc skolas stundām – kamēr vecāki darbā, bērni var drošā un atbalstošā vidē sarunāties un spēlēties profesionāļu uzraudzībā.

Lai gan pedagoga gaitas esmu uzsākusi salīdzinoši nesen, mani nebeidz iedvesmot mūsu audzēkņi – tas, cik atvērti viņi ir un cik ļoti vēlas iemācīties ko jaunu. Man sagādā lielu prieku domāt radošus uzdevumus un kopā ar bērniem meklēt risinājumus, jo stikls ir sarežģīts un kaprīzs materiāls, kas prasa īpašu pieeju un pacietību.

Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” ir ļoti atvērts kolektīvs – ieskatoties var redzēt, ka katram skolotājam acīs mirdz degsme par savu darbu. Un tā ir visvērtīgākā dāvana, ko pedagogs var sniegt bērnam – iedvesmu un mīlestību pret to, ko tu dari.

Esmu laimīga būt daļa no šīs lielās un sirsnīgās saimes!

 

Margarita Vorobjova,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” interešu izglītības skolotāja, bijusī audzēkne, sportiste, speciāliste mākslas inženierijā

 

Stāsts par sapni

 

Mūsu interešu izglītības iestādes nozīmīga vērtība ir pedagogi, kuri spēj saskatīt audzēkņos to, ko reizēm viņi paši vēl sevī neredz. Par to es domāju ikreiz, atceroties notikumu apmēram pirms 15 gadiem.

Mans dēls toreiz apmeklēja vokālās nodarbības RBJC “Daugmale” Jēkabpils ielā 19A pie pedagoga Adriana Kukuvasa. Tas nebija ilgs posms, tomēr ļoti nozīmīgs. Adrians ne tikai mācīja dziedāt – viņš iedrošināja, iedvesmoja un paslavēja. Atceros, dēls man stāstīja par pedagoga teikto – vienkāršiem, bet ļoti svarīgiem vārdiem: dēls ir ļoti muzikāls, viņam ir potenciāls un  mūzika var kļūt par viņa ceļu.

Šodien mans dēls ir pazīstams mūziķis – reperis ar skatuves vārdu Reiks, grupas “Olas” dalībnieks, kura dziesmas klausās un iemīļojuši daudzi.

Iespējams, mūziķis un pedagogs Adrians Kukuvass pats toreiz nenojauta, cik lielu nozīmi viņa iedrošinājums iegūs nākotnē. Domāju, ka tieši tā ir interešu izglītības burvība – dažreiz pietiek ar vienu pedagoga iedrošinošu teikumu, vienu ticības mirkli, lai jaunietī mostos drosme sekot un realizēt savu talantu. Pedagoga personība, viņa harizma šo drosmi tikai vairoja. Īpašā nozīme bija arī Adriana Kukuvasa  dēlam dāvinātajai  grāmatai  par viņa grupu “Menuets”, kurā atspoguļota grupas vēsture, nozīme un ietekme uz klausītājiem.

Šis stāsts man ir dzīvs apliecinājums tam, ka mūsu iestāde ir bijusi vieta, kur dzimst ne tikai prasmes, bet arī sapņi.

Šodien, strādājot ar mazākumtautību bērniem un mācot viņiem latviešu valodu mūsu interešu izglītības iestādē, apzinos, cik liela nozīme ir pedagoga piemēram. Ar savu attieksmi un mīlestību pret latviešu valodu,  tradīcijām un kultūru, vēlos audzēkņos iedegt interesi un vēlmi šo mūsu tautas bagātību iepazīt un pieņemt kā savējo. Un kas zina, varbūt kāda bērna sirdī dzims jauns sapnis, kas būs cieši saistīts ar mūsu valodu, kultūru un latviskām vērtībām.

 

Ilze Gulbe,

Integrācijas programmas bērniem “Runāsim latviski” interešu izglītības skolotāja un brīvā laika skolotāja

 

Skan akordeons

 

Akordeonistu ansamblis Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” savu skanīgo ceļu uzsāka 1991. gadā, līdzi nesot vienkāršu, bet ļoti būtisku ideju – iedegt bērnos un jauniešos mīlestību pret mūziku. Gadu gaitā ansamblis kļuvis par vietu, kur dzimst ne tikai muzikālās prasmes, bet arī patiesa interese par dažādiem mūzikas žanriem un stiliem, kur katrs skaņdarbs kļūst par soli tuvāk radošai pašizpausmei un pārliecībai par sevi.

Šogad Rīgas BJC “Daugmale” akordeonistu ansamblim bija īpaša iespēja piedzīvot ko patiesi nozīmīgu – piedalīties XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Tas bija ilgi un īpaši gaidīts notikums, jo pēdējie svētki klātienē tradicionālā formātā Rīgā notika pirms desmit gadiem – 2015. gadā. Pandēmijas laiks bija atņēmis iespēju satikties uz lielajām skatuvēm, tāpēc šī atkalredzēšanās ar mūziku, klausītājiem un citiem dalībniekiem bija īpaši emocionāla.

Pirmo reizi svētku vēsturē vienuviet satikās apvienotais akordeonistu orķestris no visas Latvijas – tas bija spēks, kas skanēja ne tikai notīs, bet arī vienotībā. Ceļš līdz šim brīdim bija ilgs – divu gadu rūpīgs darbs, kopmēģinājumi, skates un nepārtraukta pilnveidošanās. Koncertā katrs Latvijas reģions uzstājās ar savu programmu un savu diriģentu, vienlaikus programmā bija iekļauti arī skaņdarbi, kurus izpildīja viss apvienotais orķestris. Katrs no 11 apgūtajiem skaņdarbiem kļuva par daļu no kopējā stāsta, kurā katram dalībniekam bija sava nozīmīga loma.

Noslēguma koncerts “Skan akordeons”, kas notika 11. jūlijā Dailes teātrī, bija kulminācija šim skaistajam ceļojumam. Stingrā disciplīna, vienotais tērps un tiešraide televīzijā piešķīra uzstāšanās brīdim īpašu nozīmīgumu un atbildību. Taču pāri visam – tā bija iespēja izjust skatuves burvību, kopā būšanas spēku un mūzikas vienojošo elpu.

Šī pieredze paliks atmiņā vēl ilgi – kā apliecinājums tam, cik daudz var sasniegt ar neatlaidību, kopīgu darbu un mīlestību pret mūziku. Gan man, gan maniem akordeonistiem tā bija ne tikai uzstāšanās, bet arī iedvesma turpināt, augt un skanēt vēl spēcīgāk.

 

Svetlana Šalajeva,

Rīgas BJC “Daugmale” akordeonistu ansambļa vadītāja, pedagogs, mūziķe

 

Pērlīte – deja, kas piepilda sirdi

 

Horeogrāfiskais ansamblis „Pērlīte” ir vairāk nekā deju kolektīvs – tā ir vieta, kur dzimst prieks, kur kustība pārtop sajūtās un kur katrs solis nes sev līdzi stāstu. Tā ir deja, kas pamodina noilgojušās dvēseles un dāsni dalās ar to neparasto, bezgalīgo skaistumu, pēc kā tiecas katra cilvēka sirds.

Ansamblis dibināts 1978. gadā Rīgā, toreizējā Latgales priekšpilsētas BJC „Daugmale”. Gadu gaitā tas ir audzis, mainījies, bet vienmēr saglabājis savu būtību – mīlestību pret deju un vēlmi to dāvāt citiem.

Jau 15 gadus kolektīvu ar sirdi un degsmi vadām mēs,  Diāna Gorska un Marina Dumberga-Lobanova. Mēs pašas reiz bijām šī kolektīva dejotājas, un  sapņojām kļūt par pedagogiem. Sapnis piepildījās. Esam ar augstāko izglītību un bagātu pieredzi – iedvesmojam nākamo paaudzi, nododam savas zināšanas un mīlestību pret deju saviem audzēkņiem. Mēs nepārtraukti pilnveidojamies, meklējam jaunas idejas un ar savu enerģiju cenšamies aizraut ikvienu.

„Pērlīte” ir kā nepārtraukts stāsts, kurā paaudzes nomaina cita citu. Šeit izaug ne tikai talantīgi dejotāji, bet arī topošie pedagogi, kuri atgriežas savā kolektīvā, lai dalītos ar uzkrāto pieredzi, izietu praksi vai uzsāktu savu ceļu pedagoģijā. Tā tradīcija turpinās – dzīva un spēcīga.

Šobrīd kolektīvā dejo vairāk par 100 bērniem un jauniešiem vecumā no 4 līdz 25 gadiem. Deju valodā viņi apgūst latviešu etnogrāfiskās un skatuves dejas, cittautu dejas, modernās sižetu dejas, kurās savijas klasika, raksturdeja un mūsdienu stili. Katrs mēģinājums ir solis izaugsmē, katrs koncerts – svētki.

Ansamblis regulāri piedalās Dziesmu un deju svētkos, tostarp mūsdienu deju lieluzvedumos. Pagājušajā sezonā īpašs notikums bija dalība lieluzvedumā “Kastaņa puslode” – mirklis, kurā satikās darbs, talants un patiesa skatuves maģija.

„Pērlīte” ir ceļojusi arī ārpus Latvijas, nesot savu deju, krāsainos tērpus un sirds siltumu plašajā pasaulē. Taču neatkarīgi no vietas katrs koncerts ir īpašs – neatkārtojams, noslēpumains un burvīgs. Tas ir kā meistardarbs, kurā savijas kustība, mūzika un emocijas.

Visvairāk „Pērlīte” dāvā prieku. Tā rada sajūtu, ko nevar līdz galam aprakstīt vārdos, bet var izjust sirdī. Tā ir dāvana ikvienam, kurš atnāk un ļaujas dejas burvībai.

 

Diāna Gorska un Marina Dumberga-Lobanova,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” Horeogrāfiskā ansambļa “Pērlīte” vadītājas

 

Nejaušā satikšanās, kas mainīja dzīvi

 

Pirms 28 gadiem, kādā parastā rudens dienā, ejot cauri Esplanādes parkam, netīšām satiku savu bijušo interešu izglītības skolotāju Jekaterinu Staversku, pie kuras vairāku gadu garumā es apmeklēju datorpulciņu Bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”. Uz to brīdi es biju sasniedzis pilngadību, pabeidzis vidusskolu un iestājies Rīgas Tehniskajā universitātē, lai apgūtu bakalaura programmu “Datorsistēmas”. Neskatoties uz to, ka pulciņu es vairs neapmeklēju, skolotāja uzrunāja mani un aicināja atnākt kādu dienu ciemos, uz Bērnu un jauniešu centru “Daugmale”.

Tā nu kādā pēcpusdienā es nolēmu – būs vai jāaiziet ciemos pie Jekaterinas uz “Daugmali”. Ejot iekšā, piefiksēju papīra lapiņu uz durvīm pie ieejas, ka vajadzīgs skolotājs, kurš gribētu vadīt datorpulciņu. Pēc mirkļa es jau atrados datorpulciņa telpā un stāstīju par saviem piedzīvojumiem un jaunumiem skolotājai Jekaterinai, kura vairāku gadu garumā veicināja un stiprināja manu interesi par datorikas nozari. Kad tuvojās laiks man iet projām, apjautājos par redzēto lapiņu pie ieejas durvīm, un kā veicās ar datorpulciņa skolotāja meklējumiem. Jekaterina man atbildēja, ka intereses nevienam īsti nav un uzrunāja mani – varbūt Tu gribi pamēģināt šo darbiņu?

Es, pirmā kursa students, bez īstas darba pieredzes, bet ar pastiprinātu interesi par datoriem, pēc īsa brīža jau atrados direktora Edgara Šābļa kabinetā, uz neplānotu un īsu sarunu, kuras laikā faktiski piekritu izmēģināt spēkus šajā jomā, par kuru nekad nebiju pat aizdomājies un interesējies.

Tā nu laiks gāja, pieredze krājās, un pēc 6 gadiem es “Daugmalē” sāku strādāt jau par direktora vietnieku IT jomā. Neplānoti un negaidīti, jo savu karjeru un dzīves ritmu es biju iedomājies stipri savādāku. Faktiski, pateicoties apstākļu sakritībai, skolotājai Jekaterinai, kura atbalstīja mani vairāku gadu garumā,  un direktoram Edgaram Šāblim, kurš uzticējās un deva man iespēju sevi pierādīt, es nonācu “Daugmalē”. Profesijā un jomā, par kuru nekad nebiju aizdomājies vai plānojis, ko tajā darīt.

Atskatoties uz pagātni, es varu izteikt milzīgus pateicības vārdus skolotājai Jekaterinai Staverskai un direktoram Edgaram Šāblim par to, ka mainīja manu dzīvi un likteni, jo kas to lai zina, kas es būtu un kur, ja nebūtu Bērnu un jauniešu centra “Daugmale”. Vietu, kas attīsta talantus, veicina izaugsmi, dod iespējas un maina likteņus.

 

Ēvalds Masaļskis,

RBJC “Daugmale” direktora vietnieks

 

No pirmajiem klikšķiem līdz lielajiem sapņiem

 

Ar īpašu siltumu vēlos atcerēties, kā gadu gaitā auga un attīstījās mūsu datoru studija Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”. Tas ir stāsts ne tikai par tehnoloģijām, bet galvenokārt par bērniem, viņu ziņkāri un drosmi sapņot.

Kādreiz viss sākās ar pavisam citādiem datoriem – lēnākiem, vienkāršākiem, nekā tiem, pie kuriem esam pieraduši šodien. Taču mūsu audzēkņiem tas nebija šķērslis. Viņiem acis mirdzēja tāpat kā tagad, jo pats svarīgākais bija atklāšanas prieks. Viņi ar aizrautību nāca uz nodarbībām, apguva programmēšanas valodu BASIC, veidoja savas pirmās spēlītes, zīmēja un eksperimentēja. Tas bija patiess, dzīvs radošums – bez robežām un bez bailēm kļūdīties.

Laikam ejot, mainījās arī studija. Parādījās jaudīgāki datori, jaunas programmas un arvien plašākas iespējas. Līdz ar to auga arī mūsu audzēkņi – drosmīgāki, zinošāki un arvien mērķtiecīgāki. Daudzi no viņiem atklāja 3D grafikas pasauli un sajuta, ka tieši tur ir viņu nākotne. No pirmajiem soļiem līdz lielajiem sapņiem – šis ceļš bija piepildīts ar neatlaidību un iedvesmu.

Mums, pedagogiem, lielākais gandarījums vienmēr ir bijis vērot šo izaugsmi. Redzēt, kā bērni kļūst par jauniešiem ar pārliecību, kā viņu darbi kļūst arvien profesionālāki, un kā viņi atrod savu vietu pasaulē. Mēs patiesi priecājāmies par katru panākumu un dalījām šo prieku arī ar viņu ģimenēm.

Un šodien varam ar lepnumu teikt – daudzi no mūsu audzēkņiem ir kļuvuši par īstiem profesionāļiem, savas jomas speciālistiem. Tas ir mūsu kopīgā darba rezultāts un lielākā vērtība.

Jo patiesībā viss sākās ar vienkāršu ziņkāri.

 

Jekaterina Staverska,

Animācijas un virtuālās grafikas datoru studijas vadītāja, inženiere

 

Rīgas atklātā modes un aksesuāru skate “Cik dažādi mēs esam!”

 

Vai zināji, ka Rīgas atklātās modes un aksesuāru skates “Cik dažādi mēs esam!” aizsākumi meklējami vairāk kā 30 gadu pagātnē? Iesākumā kā Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” Šūšanas un piegriešanas darbnīcas “Adatiņa” pedagoģes Olgas Aleksejevas un iestādes direktora Edgara Šābļa iniciatīva audzēkņu iespējai demonstrēt savus modelētos, piegrieztos un šūtos kostīmus kopējā modes skatē līdz šodienai, kad modelēšana ir daļa no STEM un kad modes skatē ikgadēji piedalās vairāk par 100 Rīgas interešu izglītības programmu audzēkņiem ar pašdarinātiem tērpiem, aksesuāriem vai rotām.

Īpaši priecājamies par modes skates dalībniekiem, kuri, darbojoties interešu izglītībā un attīstot savus talantus, guvuši novērtējumu Latvijas mērogā, kā arī starptautisku atzinību. Izcili, ka daļa dalībnieku savu nākotnes profesiju ir saistījuši tieši ar modelēšanu un dizainu.

No visas sirds lepojamies ar Šūšanas un piegriešanas darbnīcas “Adatiņa” pamatīgi ieliktajām vērtībām, par ko īpaši rūpējās darbnīcas izveidotāja, pieredzējusī, metodiski prasmīgā pedagoģe Olga Aleksejeva. Un šo brīnišķīgo darbu šobrīd turpina panākumiem bagātā, tehnoloģiski izcilā pedagoģe Inese Špaka. Abām pedagoģēm piemīt harizma, audzēkņi viņas mīl no sirds, abas ir dalījušās savās bagātīgajās un pieredzes bagātajās zināšanās gan ar audzēkņiem, gan ar pedagogiem.

Savulaik O.Aleksejeva uzsāka pamatīgu metodisko materiālu izveidi, katru aprakstu papildinot ar īstu izveidotu aptaustāmu paraugu. Viņa bija pirmā, kura uzsāka video rullīšu veidošanu, lai iemūžinātu paveikto. Savukārt, I.Špaka, laikam līdzi ejot, savā darbā arvien vairāk izmanto tehnoloģijas. Veidojot aprakstus ar fotogrāfijām latviešu valodā un piedaloties Rīgas metodisko izstrādņu skatē, viņas nozīmīgais devums ir novērtēts ar 3.vietu par darbu “Teksta izšūšanas tehnoloģiskie paņēmieni mašīnizšūšanā”.

Spēcīgi sagatavotie darbnīcas “Adatiņa” audzēkņi ar saviem darinātajiem tērpiem ir vairākkārtīgi piedalījušies Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku modes skatēs un gājienos, neizsīkstoši spodrinot savas programmas un interešu izglītības centra tēlu.

Lepojamies!

 

Iveta Eihe,

Rīgas BJC “Daugmale” izglītības metodiķe, pasākumu organizatore, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas maģistre

 

Mans stāsts par darbu RBJC “Daugmale”

 

Mans stāsts mūsu centrā vēl nav ļoti garš – šeit strādāju tikai ceturto gadu, taču šajā laikā arvien vairāk redzu, cik daudz var dot vide, kur bērns drīkst mēģināt, kļūdīties un attīstīties savā tempā.

Vislielāko prieku man sagādā bērnu interese par manu pulciņu. Katru reizi, kad redzu, ar kādu aizrautību viņi nāk uz nodarbībām, mēģina, kļūdās un atkal mēģina, saprotu, ka tam visam ir jēga. Īpaši aizkustinoši ir brīži, kad bērni paši sāk ticēt sev un savām spējām.

Man ir liels gandarījums redzēt, ka daži audzēkņi izvēlas šo jomu arī kā savu nākotnes profesiju – turpina mācības tehnikumos vai universitātē un attīsta savas prasmes tālāk. Tas ir kā kluss apstiprinājums, ka tas, ko darām šeit, patiešām ietekmē viņu dzīves ceļu.

Ne mazāk svarīgas ir attiecības, kas veidojas pulciņā. Bērni ne tikai mācās, bet arī sadraudzējas, atbalsta viens otru un bieži vien turpina šīs draudzības arī ārpus nodarbībām. Tā veidojas ne tikai prasmes, bet arī piederības sajūta un kopiena.

Šeit esmu satikusi kolēģus, kuri dara vairāk, nekā no viņiem prasa. Viņi paliek ilgāk, domā dziļāk un rūpējas patiesāk. Un tas nav pienākuma dēļ – tas nāk no sirds. No vēlmes redzēt, kā bērni aug, kļūst drošāki, atrod savu ceļu.

Un varbūt tieši tas ir mūsu lielākais spēks – cilvēki. Tie, kuri tic, kuri atbalsta un kuri katru dienu mazliet maina pasauli.

 

Inese Špaka,

RBJC “Daugmale” Šūšanas un piegriešanas studijas “Adatiņa” vadītāja, pedagogs, šūšanas tehnoloģiju eksperte, konstruktore

 

P.S. 2025. gadā Inese Špaka piedalījās Rīgas metodisko izstrādņu skatē ar darbu “Teksta izšūšanas tehnoloģiskie paņēmieni mašīnizšūšanā” un ieguva 3. vietu. Ineses audzēkņi piedalās Rīgas un Latvijas mēroga konkursos un skatēs, kur saņem godalgas un atzinības. Arī starptautiska mēroga izstādē Lidicē, Čehijā, audzēkņiem ir augsti sasniegumi.

 

Sarežģītais ceļš uz panākumiem

 

2025. gada maijā mēs kopā ar skolotāju Ivetu Aigari tikām aicinātas saņemt Kultūras ministrijas apbalvojumu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, jo iepriekšējā gadā 52. Starptautiskajā bērnu mākslas izstādē-konkursā „Lidice 2024” saņēmu galveno balvu – medaļu “Lidices zelta roze” par keramikas darbu – Ziemeļu pasts.

Jāsaka, ceļš uz sasniegumiem bija samērā sarežģīts. Domājot par doto tēmu “pasts”, apsvēru ideju veidot tradicionālu karavānu ar kamieļiem, taču tā man likās ne visai oriģināla,  ar mazām iespējām radoši izpausties. Turklāt, man pašai kamieļi īsti nepatīk, tāpēc meklēju citu, interesantāku risinājumu.

Es izdomāju veidot karavānu ar haskijiem. Man šķita interesanti parādīt, ka pasts nav jāpiegādā tikai tuksnešos, bet pasta piegāde tāpat nepieciešama arī ziemeļu reģioniem, piemēram, Antarktīdai. Haskiji kā kamanu suņi ir ļoti piemēroti aukstajam klimatam, tāpēc man šī ideja šķita loģiska, iedvesmojoša un radoša.

Darba veidošanas procesā es centos pievērst uzmanību detaļām – suņu pozām, kustības sajūtai un kopējam kompozīcijas izskatam, lai karavāna izskatītos dinamiska un pārliecinoša. Manuprāt, rezultātā tapa oriģināls keramikas darbs, kas atspoguļoja manu tā brīža skatījumu uz tēmu “pasts” un deva iespēju radoši izpausties.

Darbu iesniedzu pirmajā Latvijas kārtā, ko organizēja Bērnu un jauniešu centrs “Daugmale”. Šajā kārtā mans darbs netika pieņemts, jo neatbilda noteikumam par montāžu. Es par to nebiju padomājusi. Kamanas ar pastnieku un suņi bija novietoti uz sniegotās baltā māla pamatnes, taču nebija pielīmēti. Uzklausot skolotājas ieteikumus un pārrunājot ar vecākiem, par to, kā rīkoties tālāk, nolēmām darbu nosūtīt uz Čehijas pilsētu Lidici individuāli. Visus tēlus salīmēju uz pamatnes un darbs jau kļuva kā vienots elements. Patiess prieks un gandarījums man bija, uzzinot konkursa rezultātus.

 

Estere Krama

RBJC “Daugmale” keramikas darbnīcas audzēkne

(pedagogs Iveta Aigare)

 

Mans ceļš

Visu apzināto bērnību no astoņu gadu vecuma līdz studiju gadiem, manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa bija brauciens ar piecpadsmito trolejbusu uz BJC “Daugmale”. Nepārspīlēšu sakot, ka tās bija manas otrās mājas, ne tikai tāpēc ka mamma tur strādāja par dežuranti. Daugmale bija tā vide, kur jutos droši, skolotāju saprasta un atraisīta radoši darboties interešu izglītībā. Jā, tieši šī māju sajūta mani iedvesmoja kļūt par mākslinieci un deva atspēriena dēlīti lēcienam studijās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā. Pirmā sastapšanās ar brīvo mākslas garu, pirmā reize, kad rokās satvēru mālu un izdzirdēju dzidro skaņu ar kādu plīst stikls, pa manis grieztu ceļu. Tieši bez šīs Daugmalē gūtās pieredzes nez vai es būtu tā laimīgā tēlniece, karamiķe, kas tagad kaļ akmeņus, studē filozofiju, strādā mākslas skolā un cenšas šajā darbā ielikt tik pat lielu mīlestību kā manas pirmās skolotājas. Saku vislielāko paldies manām skolotājām – Ivetai Aigarei, Ilzei Rimicānei, Maijai Purgailei, Ivetai Šveisbergai un Daugmales kolektīvam. Jūs mani bērnībā iedvesmojāt un vēl aizvien esat blakus ikvienā mākslas solī.

 

Rūta Patmalniece,

Bijusī RBJC “Daugmale” audzēkne, māksliniece, tēlniece, karamiķe

 

Keramikas pedagogs – profesijas impulss

Ar keramiku un mālu pirmo reizi iepazinos savā European Union Voluntary Service laikā Rumānijā. Atgriežoties mājās, sāku domāt, vai arī Latvijā pastāv iespēja turpināt šo nodarbošanos. Tā pamazām nonācu līdz keramikas pulciņam BJC „Daugmale” pie skolotājas Ivetas Aigares. Izrādījās, ka vecuma ierobežojumu dēļ drīz vien nebūtu iespējas apmeklēt nodarbības, taču Iveta mani pieņēma ar sirsnību, draudzību un patiesu iedrošinājumu. Viņa mudināja turpināt darboties keramikā un iemācīja, kā apieties ar mālu, kā arī smalkākas profesijas nianses.

Katrā nodarbībā bija jūtams skolotājas siltums un viņas milzīgā iecietība — arī pret bērniem ar grūtākiem raksturiem, kuru pulciņā netrūka. Tieši šī atmosfēra un Ivetas attieksme pamazām padarīja keramiku par daļu no manas ikdienas. Bija pietiekami daudz reižu, kad atnācu nogurusi, bez jebkādas vēlēšanās strādāt, bet skolotāja man uzvārīja tēju, iedeva māla piku, un – pavisam nemanot – kaut kas vienmēr sanāca.

Galu galā tieši skolotāja Iveta, bija tā, kura mani iedrošināja turpināt mācīties tālāk, jo viņa saskatīja manī potenciālu. Es viņu uzklausīju un iestājos divu gadu pēcvidusskolas programmā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Ivetas atbalsts arī tur mani vēl joprojām pavadīja. Vēlāk iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā, un tagad, kad  rīkoju jau savas izstādes, skolotāja Iveta nāk tās apskatīt.

Domāju, tas ir liels retums un laime, satikt cilvēku, kas tevi atbalsta un spēj pacelt augšup ar vārdiem jau no pirmās tikšanās reizes, kā arī  spēja saglabāt šo siltumu ilgi pēc tam, kad jau vairs ikdienā nekontaktējamies.

Iveta Aigare ir īsts atradums.

 

Sirsnīgs paldies!

Viktorija Galkina,

Bijusī RBJC “Daugmale” audzēkne, māksliniece, galeriste.

 

DZĪVĒ man paveicās strādāt šeit

 

Strādāju par šaha treneri Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” jau 24 gadus. Un, godīgi sakot, esmu ļoti priecīga, ka kādreiz novērsos no skumjā bankas darba un izvēlējos radošo ceļu centrā “Daugmale”.

Mūsu centrā man izdevās īstenot gandrīz visus savus pasākumu sapņus – kā skolotājai, kā šaha pasākumu organizatorei un arī kā šahistei. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka man vēl ir MĒRĶI, kuri gaida savu īsto brīdi realizācijai šeit, RBJC “Daugmale”.

Kā skolotājai man ir audzēkņi, kuri iegūst augstus šaha titulus. Meistarkandidāta titulu ieguvuši: Artūrs Rahunoks (2007), Jūlija Grāvīte (2010) un Maksims Līgotnis (2025). Jūlija Grāvīte šobrīd strādā par šaha treneri Vācijā.

Uzlecošā šaha zvaigzne Agnesa Stepania Ter-Avetisjana, daudzkārtēja Latvijas jauniešu čempione, tagad ir nacionālās olimpiskās komandas dalībniece. 2025. gadā Starptautiskā Šaha federācija (FIDE) piešķīra Agnesai augsto titulu – sieviešu starptautiskā meistare (Women International Master). Arī viņas māsa Agapi Ter-Avetisjana 2025. gadā kļuva par starptautisko šaha arbitri (International Arbiter).

Latvijas bērnu komandu sacensību pusfinālos RBJC “Daugmale” komanda vairākkārt kļuvusi par čempioni un daudzkārt iekļuvusi labāko trijniekā. 2025. gada Latvijas jauniešu komandu sacensībās mūsu komanda ieguva augsto 5. vietu starp 28 komandām no visas Latvijas.

Desmit gadus, no 2005. līdz 2014. gadam, es realizējos arī kā starptautiskā šaha festivāla “Baltijas valstu skolu šaha festivāls” (Baltic School Chess Festival) organizatore. Mana galvenā ideja bija izveidot starptautisku komandu šaha pasākumu, kurā bērni līdz 17 gadiem no dažādām valstīm sacenšas savā starpā, vienlaikus gūstot vērtīgu pieredzes apmaiņu. Festivālā piedalījās komandas no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Somijas, Polijas, Ungārijas un, protams, no dažādām Latvijas pilsētām.

No 2012. gada līdz šim laikam tiek realizēts projekts – RBJC “Daugmale” atklātais komandu “Ģimeņu šaha čempionāts”. 2025. gadā jau notika 10. jubilejas čempionāts. Katru gadu tajā piedalās no 35 līdz 60 ģimeņu komandām.

Jāatzīmē, ka RBJC “Daugmale” man ir lieliskas iespējas nepārtraukti attīstīties gan kā trenerei, gan kā profesionālai šahistei. 2022. gadā Starptautiskā Šaha federācija (FIDE) man piešķīra divus starptautiskos titulus – FIDE arbitre (FA) un FIDE instruktore (FI). 2010. un 2024. gadā man bija brīnišķīga iespēja piedalīties semināros, kas tika organizēti Pasaules šaha olimpiādes ietvaros.

Īpaši vēlos izcelt 2023. gadu, kad jūnijā Itālijā sasniedzu savu lielāko izrāvienu šaha karjerā – izcīnīju bronzas medaļu Eiropas senioru čempionātā sievietēm 50+ kategorijā. Tas apliecina, ka attīstīties var jebkurā vecumā, un par šo iespēju esmu pateicīga savai mīļākajai spēlei – šaham – un RBJC “Daugmale”.

Vēlos pateikt īpašu PALDIES mūsu direktoram Edgaram Šāblim par atbalstu maniem projektiem. Dažkārt, organizējot pasākumus, man pašai nav 100% pārliecības, bet ar RBJC “Daugmale” administrācijas atbalstu es iegūstu ticību, ka viss izdosies.

 

TIKAI UZ PRIEKŠU – un viss izdosies!

Poļina Ni,

RBJC “Daugmale” šaha trenere, pedagogs, šahiste, tiesnese, FIDE arbitre un FIDE instruktore

 

Kā es kļuvu par pedagogu RBJC “Daugmale”

 

Padaloties ar pieredzi, gribu iedrošināt ikvienu pašam jebkurā vecumā veidot savu profesionālo karjeru un piepildīt jaunības sapņus.

Kad man strauji tuvojās septītais gadu desmits, sapratu, ka gribu savā dzīvē ne tikai pelnīt naudu, bet arī darīt kaut ko sirdij tīkamu un pēc iespējas ilgāk savā mūžā.

Un tā – par cik manas dzīves lielākā “mīlestība” ir šaha spēle, nolēmu kļūt par šaha pedagogu. Tāpēc bija nepieciešams apgūt jomas, kuras agrāk man nebija nepieciešamas – pirmkārt jau pedagoģiju, psiholoģiju, treniņu teoriju un pat fizioloģiju un sporta medicīnu. Pusgada laikā apgūstot jaunas zināšanas, nokārtoju eksāmenus un ieguvu C kategorijas sporta trenera šahā kvalifikāciju. Jau agrāk labi pazinu RBJC “Daugmale” ilggadējo šaha treneri Poļinu Ni, kura tad man arī palīdzēja “atvērt durvis” un būt par šaha pedagogu jau vairāk nekā 5 atbildīgu un piepildītu gadu garumā.

Skaistākais pedagoga profesijā ir tas, ka Tu redzi, kā izaug un kļūst gudrāki Tavi audzēkņi, bet pats nepaspēj novecot. Normunds, kurš atnāca uz savu pirmo šaha treniņu, nemākot nevienu šaha gājienu 7 gadu vecumā, tagad jau ir spējīgs pusaudzis ar izpildītu 1.sporta klasi šahā un cīnās par augstām vietām valsts līmenī savā vecuma grupā.

RBJC “Daugmale” sastapu un tuvāk iepazinu pieredzējušas kolēģes – direktora vietnieci Marutu, metodiķes Ingu un Ivetu, bez kuru atbalsta nespēju iedomāties savu darbu. Paldies viņām.

 

Uldis Melderis,

Izglītības programmas “Šaha spēle” vadītājs,  pedagogs, sportists

 

Vijīgas kustības un austrumniecisks šarms 

 

Eksotisko deju studija “Lala” tika izveidota 2006. gadā. Gadu gaitā kolektīvs ir kļuvis par īstu ģimeni, kuru vieno mīlestība pret deju, skatuvi un kopā pavadīto laiku. Deja – emocionāls, pārdzīvojumiem bagāts mākslas veids, kurā ar ķermeņa, roku, kāju kustībām dejotājs rada skatuves tēlu. Deja radusies no dažādu kustību apkopojuma, piešķirot tām emocionālu noskaņu, ko cilvēks smeļ apkārtējā pasaulē un ir viena no tautas daiļrades izpausmēm. Mūsdienu eiropiešu dejas tradīcijas sakņojas Senās Grieķijas, Austrumu u.c. antīko tautu (Ēģipte, Sīrija) deju tradīcijās un kultūrā. Studijā mēs dejojam dažādas eksotiskās dejas.

Šo gadu laikā mēs esam piedalījušies daudzos starptautiskos un valsts konkursos un festivālos, kur nereti ir iegūtas arī godalgotas vietas. Esam ceļojuši uz Igauniju, Lietuvu, Sanktpēterburgu, gūstot ne tikai panākumus, bet arī neaizmirstamas atmiņas. Notikuši arī vairāki silti un emocionāli atskaites koncerti, kuros dalījāmies ar savu prieku par deju.

Daudzas audzēknes ir saņēmušas diplomus par mācību programmas apguvi, un dažas no viņām turpinājušas savu ceļu profesionāli. Lana Līduma un Anastasija Patočina ir ieguvušas horeogrāfa izglītību, bet Anastasija šobrīd strādā Vācijā par horeogrāfi. Arī Jelizabeta Launska turpina mācības, lai kļūtu par horeogrāfi.

Mūsu kolektīvā ir izveidojušās skaistas tradīcijas – mēs bieži apmeklējam baleta izrādes Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kā arī baudām viesizrādes no citām valstīm. Pēdējos gados mums pievienojusies arī trenere Vera Antone, kā arī audzēkņu vecāki, kas ar savu atbalstu padara mūsu kolektīvu vēl stiprāku.

Reizi gadā mēs visi kopā dodamies uz slidotavu – tur audzēknes apgūst slidošanas prasmes, smejas, iedrošina cita citu un veido draudzības, kas paliek uz ilgu laiku. Arī mani manas audzēknes iemācīja slidot!

“Lala” nav tikai deju studija – tā ir vieta, kur augt, sapņot un ticēt sev.

 

Tatjana Bakšutova,

RBJC “Daugmale” Eksotisko deju studijas “Lala” un horeogrāfijas studijas vadītāja, pedagogs, horeogrāfs, baletdejotāja

 

Solis pa solim – Okey!

 

Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” jau 60 gadus ir vieta, kur bērni pamazām atrod sevi un kļūst drošāki. Tā ir vieta, kur katrs pirmais solis – kautrīgs, nedrošs vai neziņas pilns – ar laiku pārvēršas pārliecībā, drosmē un priekā par paveikto.

Esmu redzējusi, kā bērni ienāk BJC “Daugmale” klusi un nedroši, bet ar laiku atveras – sāk ticēt sev, uzdrošinās mēģināt, kļūdīties un atkal celties. Šeit viņi apgūst ne tikai prasmes, bet arī ko daudz svarīgāku – spēju būt kopā ar citiem, atbalstīt un just piederību. Te dzimst draudzības un atmiņas, kas paliek uz ilgu laiku.

Arī deju grupa “Okey” ir daļa no šī stāsta. Tās sākums meklējams 1986. gadā Rīgas Radio rūpnīcas kultūras namā, kur nelielā kolektīvā darbojās aerobikas un estrādes deju grupas. Tā bija vieta, kur bērni pirmo reizi iepazina kustības prieku un skatuves burvību. 1991.gadā kolektīvs ar jauniem dalībniekiem turpināja savu ceļu Latgales priekšpilsētas bērnu un pusaudžu kultūras un sporta apvienībā “Māra”. Jau 1992. gadā deju grupa “Okey” atrada savas mājas BJC “Daugmale”. Sākotnēji tās bija estrādes dejas ar dažādu stilu daudzveidību – klasikas, aerobikas un šova deju elementiem. Laikam ejot, kolektīvs attīstījās un mainījās, līdz pēdējos gados pievērsās street dance un pop deju žanriem, saglabājot galveno – kustības prieku un radošumu.

Gadu gaitā “Okey” audzēkņi ir piedalījušies konkursos, skatēs, festivālos un daudzos pasākumos, nesot BJC “Daugmale” vārdu plašākā pasaulē. Taču svarīgākais vienmēr ir bijis ne tikai rezultāts, bet pats ceļš – kopā būšana, darbs un prieks par kustību.

Man vienmēr ir bijis svarīgi redzēt, kā bērni izaug un dodas tālāk savā dzīvē. Un bieži vien jūtams – tas, ko viņi ir ieguvuši BJC “Daugmale”, paliek ar viņiem. Tā nav tikai vieta, kur mācīties. Tā ir vieta, kur augt.

No sirds pateicos Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” kolektīvam un vadībai par uzticēšanos, atbalstu un kopā paveikto darbu šo gadu laikā. Tā ir kopīga vērtība, ko veidojam ik dienu.

 

Ar cieņu,

Inguna Cakule,

Deju grupas “Okey” skolotāja

 

Badmintons ar smaidu – no pirmā sitiena līdz čempionu titulam

 

Stāsts par badmintonu Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” ir stāsts ar raksturu. Ar nelielu humora devu, bet ļoti nopietniem rezultātiem.

Ja godīgi – pie mums ir labi.

Tiešām labi.

Ir vienīgā bezmaksas zāle Rīgā, kur var nākt un spēlēt badmintonu, trenēties un augt. Un tas jau vien ir daudz.

Ir treneris… nu, labi – mazliet noguris, dažreiz bez idejām (tā vismaz viņš pats saka), bet tomēr zinošs un spējīgs uztrenēt līdz pat Latvijas čempiona titulam. Un tas jau vairs nav joks.

Ir arī rūpes par audzēkņiem – mēs esam viena no retajām organizācijām Rīgas badmintonā, kas palīdz segt sacensību dalības maksas.

Un vēl – ir jūtams atbalsts no centra vadības. Par to īpašs paldies Marutai Karaševskai.

Par slikto?

Nu… īsti nav.

Ja neskaita to pašu treneri – noguris, bet turpina strādāt. Tātad viss kārtībā – būs jau labi!

Un rezultāti runā paši par sevi:

17-kārtīgie Latvijas čempioni savās vecuma grupās,

24-kārtīgie sudraba ieguvēji,

14-kārtīgie bronzas ieguvēji Latvijas jaunatnes čempionātos.

Pieaugušo konkurencē – divas reizes kāpts uz goda pjedestāla komandu čempionātos, kā arī izcīnītas 2 sudraba un 3 bronzas medaļas Latvijas pieaugušo čempionātos.

Mēs esam bijuši arī pasaulē – 4 Eiropas čempionātos un 3 Pasaules čempionātos dažādās vecuma grupās (U-15, U-17, U-19). Esam spēlējuši un redzējuši Lietuvu, Igauniju, Poliju, Čehiju, Slovākiju, Horvātiju, Slovēniju, Spāniju, ASV, Kanādu, Ukrainu, Malaiziju… pat ļoti tālas vietas. Un visur līdzi – mūsu “Daugmales” gars.

 

Un, starp citu, badmintons nemaz nav tik “vienkāršs” sporta veids, kā dažreiz šķiet.
Beiloras Universitātē (ASV) veiktais pētījums rāda, ka badmintons ir viens no fiziski prasīgākajiem sporta veidiem. Vienas spēles laikā (apmēram 45 minūtēs) bumbiņa spēlē ir 20 minūtes. Spēlētājs šajā laikā vairāk nekā 350 reizes maina kustības virzienu par vismaz 90° un izdara ap 400 sitienu. No tiem vismaz 150 – ar pilnu spēku. Tā kā… pamēģiniet paši!

Jā, Latvijā badmintons vēl nav pats populārākais sporta veids. Bet pasaulē tas ir milzīgs – Anglijā, Dānijā, Zviedrijā, Ķīnā, Indonēzijā, Malaizijā, Korejā, un citās Āzijas valstīs. Tur tas pulcē miljoniem skatītāju, un olimpiskajās spēlēs biļetes uz badmintonu pazūd vienas no pirmajām (kaut arī badmintons bija tikai demonstrētā sporta statusā). Barselonas spēļu finālus noskatījās simtiem miljonu skatītāju, kopējai auditorijai sasniedzot 1.1 miljardu.

Tāpēc mēs turpinām – ar humoru, ar darbu un ar ticību. Jo galvenais nav tikai uzvarēt, bet arī būt komandā, kustībā un ar prieku darīt to, kas patīk.

 

Un jā… uzaicinu jūs uzspēlēt badmintonu!

Tad sapratīsiet pa īstam!

 

Salvis Lozda,

RBJC “Daugmale” badmintona treneris, sportists, cilvēks ar humoru

 

Mans pavadītais laiks badmintonā

 

Kaņiera zāle ir ieņēmusi ļoti īpašu vietu manā sirdī. Kad sāku iet uz badmintonu 14 gadu vecumā, es vēl nenojautu, kādi piedzīvojumi mani sagaidīs. Pašā sākumā zāle man likās neglīta un neomulīga. Gadu garumā esmu redzējusi kā tā ir mainījusies. Atceros, kad iekšā viss bija piekrauts ar kastēm, kad bija tikai 2 badmintona korti, kad mīkstie paklāji bija citā stūrī un cik cieti bija meiteņu ģērbtuves soli. Toties man sirdij tuvākie dzīves mirkļi ir atgadījušies tieši šajā zālē. Jautrās futbola spēles, iespaidīgie šķīvīša ķērieni un smieklīgi lidojošie volāniņi ir daļa no manām atmiņām par Rīgas BJC “Daugmale”. Vienmēr notika kaut kas interesants. Zālē sastaptie cilvēki ir palīdzējuši man augt kā personībai. Es varu ar pārliecību teikt, ka badmintons un draugi, kurus tur sastapu,  ir milzīga manas dzīves sastādaļa. Katru reizi, kad nāku trenēties,  esmu priecīga redzēt lielos zīmējumus uz sienām, mīkstos krēslus un, protams, tur esošos cilvēkus.

 

Rīgas BJC ,,Daugmale”

 

Rīgas BJC ,,Daugmale” ir vieta attīstībai, izaugsmei un laba laika pavadīšanai. Daudzi bērni sāk savas interešu izglītības gaitas tieši Kaņiera ielā 15. Tur ir liela sporta zāle, kur notiek dažādi treniņi, kā arī turnīri. Uz rīkotajiem pasākumiem brauc arī audzēkņi no citām pilsētām, piemēram, Liepājas. Zāle ir plaša ar lieliem logiem un daudzveidīgu sporta aprīkojumu. Tomēr ziemā siltināšana ir minimāla, vasarā nav ventilācija un vizuālais izskats ir nepievilinošs. Toties zālei piemīt arī daudzas citas funkcijas, kuras padara to par lielisku vietu. Augstie griezti, siltās ģērbtuves un izcilais apgaismojums palīdz pilnvērtīgi trenēties. Zāle ir vieta “jauniešu” prasmju attīstībai. Daudzi jaunieši, kuri ir trenējušies šajā zālē pie Salvja Lozdas, ir kļuvuši par Latvijas badmintona čempioniem. Pašlaik Salvja un Helēnas uzraudzībā tiek trenēti arī topošie čempioni. Jaunieši, kuri šeit trenējas, jau vairākus gadus atzīst šo vietu par nozīmīgu un svarīgu. Šeit ir atrasti mūža draugi, veidotas neaizmirstamas atmiņas un iegūtas noderīgas prasmes. Jaunieši netiek pārlieku noslogoti, viņi var pilnvērtīgi izbaudīt katru treniņa mirkli. Protams, izglītošanās brīdī audzēknis var sastapties ar grūtībām, bet treneri un pārējie audzēkņi vienmēr palīdz pārvarēt šos šķēršļus. Ja atsevišķs vingrinājums ir par smagu, tad tā grūtības pakāpe tiek pielāgota konkrētajam jaunietim. Audzēknis var justies droši un komfortabli, jo treneris seko līdzi notiekošajam, dod noderīgus padomus un komunicē ar klātesošajiem. Šis centrs ir kopiena. Neviens netiek atstumts. Tas pieņem visus, kuri vēlas lietderīgi pavadīt laiku vai gūt nozīmīgus panākumus. Tā ir vieta, kur jaunieši pārvar grūtības, iegūst draugus un attīsta savas prasmes.

 

Laura Batare,

RBJC “Daugmale” badmintona pulciņa audzēkne

 

Lēcieni uz batuta: profesionālās izaugsmes stāsts

 

Šogad Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” svin savu 60 gadu jubileju. Šajā bagātajā un daudzveidīgajā stāstā savu īpašo vietu ieņem arī batuta lēcienu pulciņš, kas centra saimei pievienojās 2006. gada septembrī.

Tas bija jauns sākums un reizē jaunas iespējas. Līdz ar ēkas Aglonas ielā 39 pievienošanos Bērnu un jauniešu centram “Daugmale”, kur iepriekš darbojās Bērnu un jauniešu centrs “IK Auseklis”, mūsu pulciņš kļuvis par daļu no šīs lielās un radošās ģimenes. No tā brīža sākās jauns attīstības posms – ar drosmīgiem mērķiem, neatlaidīgu darbu un ticību saviem audzēkņiem.

Gadu gaitā esam redzējuši, kā bērni, pirmo reizi uzkāpjot uz batuta, ar laiku kļūst par pārliecinātiem un spēcīgiem sportistiem. Ar neatlaidību, disciplīnu un iedvesmu viņi sasnieguši augstus rezultātus – piedalījušies pasaules čempionātos un pārstāvējuši Latviju nacionālajā izlasē. Tie ir stāsti par darbu, drosmi un sapņiem, kas piepildās.

Īpašs lepnums ir arī mūsu tradīcijas. Katru pavasari rīkojam Starptautisko turnīru lēcienos uz batuta “Augstais lēciens”, kas gadu gaitā izaudzis par starptautiska mēroga sacensībām. Tieši šajās sacensībās mūsu vēsturē savu attīstību sāka arī sinhronie lēcieni – viena no skaistākajām un tehniski sarežģītākajām disciplīnām. Rīgas BJC “Daugmale” ir kļuvusi par vietu, kur satiekas sportisti no dažādām valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un citām. Tas apliecina ne tikai augsto organizācijas līmeni, bet arī mūsu kopienas spēku un vienotību.

Šodien, svinot centra jubileju, mēs turpinām savu ceļu – ar cieņu pret tradīcijām un ar skatu nākotnē. Mēs ticam katram jaunajam sportistam, kas sper pirmo soli uz batuta, jo tieši šeit sākas viņa lidojums – uz izaugsmi, pārliecību un lielajiem sasniegumiem.

Ludmila Tarasenko,

Rīgas BJC “Daugmale” Lēcienu uz batuta trenere, sportiste, Nacionālās kategorijas tiesnese, Latvijas B kategorijas trenere lēcienos uz batuta, Sporta meistara kandidāts lēcienos uz batuta, Latvijas mēroga sacensību godalgoto vietu ieguvēja lēcienos uz batuta individuālajos un sinhrona lēcienos

 

 

Viena mākslas darba stāsts

 

Autore: Elīna Jēkabsone

Darbs: “Briedis”, 2026. gads

Pedagogs: Konstantīns Glazunovs

Elīnas darbi vienmēr ir īpaši – tajos dzīvo fantāzija, sajūtas un viņas iekšējā pasaule. Arī šis darbs rad;its no pašas autores idejas, iedvesmojoties no tēliem, kas viņai ir tuvi un saprotami.

“Briedis” ir stāsts par gaismu tumsā. Tas simbolizē brīvību, cerību un mieru. Laternas kļūst par gaismas avotiem, kas izgaismo ceļu, savukārt mēness – par mūžības zīmi. Tumšais fons izceļ brieža tēlu, piešķirot tam īpašu spēku un neatkarību. Īpaši izstrādātie ragi atklāj autores rūpību un prasmi ieraudzīt detaļas.

Darbā jūtama arī austrumu noskaņa – ķīniešu motīvi un krāsu simbolika piešķir tam dziļāku nozīmi: dzeltenais kā gaisma, baltais kā tīrība un nevainība. Iedvesma nāk arī no multfilmām, kuras Elīna labprāt skatās, – tās palīdz radīt tēlus, kas ir gan sapņaini, gan dzīvi.

Elīna darbojas RBJC “Daugmale” studijā “Zīmēšana un gleznošana”, kas jau kopš 2002. gada ir vieta, kur bērni un jaunieši attīsta savu radošumu un mākslinieciskās prasmes. Šeit katrs audzēknis var augt savā tempā, apgūt dažādas tehnikas un mācīties ieraudzīt pasauli citām acīm.

Studijas vadītāja Konstantīna Glazunova vadībā jaunie mākslinieki ne tikai apgūst zīmēšanas un gleznošanas pamatus, bet arī drosmi izpaust sevi. Un tieši tas ir pats svarīgākais – caur mākslu atrast savu balsi.

Elīnas “Briedis” ir viens no šādiem stāstiem – kluss, bet ļoti spēcīgs.

Studijas “Zīmēšana un gleznošana” lepnums ir studijas audzēkņi, kuri jau vairākus gadus nāk darboties, mācīties un attīstīties. Audzēkņiem ir iespēja regulāri piedalīties dažāda mēroga izstādēs: gan iestādes, gan Rīgas, gan Latvijas mēroga izstādēs, gūstot godalgotas vietas un atzinības. Studijas audzēkņu darbi ir apskatāmi arī starptautiskajā bērnu mākslas izstādē-konkursā “Lidice” (Čehija), starptautiskajā izstādē – Dreams of Europe and China (Ķīna), starptautiskajā vizuālās mākslas konkursā “Es dzīvoju pie jūras” (Latvija).

Konstantīns Glazunovs,

Studijas “Zīmēšana un gleznošana” vadītājs, mg.paed., pedagogs, mākslinieks – akvarelists

 

Satiec krāsas

 

“Satiec krāsas” – tas ir vairāk nekā studijas nosaukums. Tā ir vieta, kur krāsas sastop cilvēku, un cilvēks – pats sevi mākslā. Mēs patiesi priecājamies par savu nelielo, mājīgo kabinetu Aglonas ielā 39, kur mācību gada laikā top pirmie uzdrošinājumi, atklājumi un iedvesmas pilnie darbi.

Taču, kad pienāk pavasaris un daba mostas visā savā krāšņumā, arī mēs atveram durvis plašāk – dodamies ārā. Plenērs ir īpašs laiks, ko audzēkņi gaida jau no agra pavasara. Tad mūsu darbnīca kļūst par visu apkārtējo pasauli – ar ziedošiem augiem, ielām, mājām, ūdens atspulgiem un debesīm. Netālu esošā Daugava, klusais dīķītis, gulbji, pīles un kaijas, Dienvidu tilts un televīzijas tornis – tas viss kļūst par iedvesmu un mācību vienlaikus. Dabā krāsas elpo citādi, un arī drosme tās ieraudzīt un attēlot aug kopā ar katru otas pieskārienu.

Studijā mācās audzēkņi no 6 līdz 25 gadu vecumam. Nodarbības notiek dažādās vecuma un prasmju grupās, taču katram tiek veltīta arī individuāla uzmanība, jo katrā jaunajā māksliniekā slēpjas savs, unikāls talants. Mēs mācāmies ne tikai zīmēt un gleznot, bet arī ieraudzīt – gaismu un ēnu spēles, toņu nianses, krāsu attiecības, perspektīvu un pasaules daudzveidību. Tiek izmantotas dažādas mākslas tehnikas. Āra vide gan iedvesmo, gan paplašina redzesloku, gan veido drosmi uzdrīkstēties.

Darbi top dažādās tehnikās, uzstādījumi regulāri tiek mainīti, un katrs uzdevums ir kā jauns solis radošajā ceļā. Rudens un pavasara plenēri, izstādes, konkursi un piedalīšanās Rīgas mēroga pasākumos, tostarp plenērā “Zem kastaņu baltajām svecēm”, audzēkņiem sniedz ne tikai pieredzi, bet arī lepnumu par paveikto – iegūtie diplomi un atzinības apliecina ieguldīto darbu.

Vismaz divas reizes gadā studijas darbi tiek izstādīti kopīgā izstādē, kur var redzēt, cik daudz krāsu, sajūtu un stāstu dzīvo katrā darbā. Tā ir svētku sajūta – gan pašiem audzēkņiem, gan skatītājiem.

Svarīga ir arī kopā būšana – ekskursijas uz izstādēm un muzejiem, radoši izbraucieni un kopīgi atpūtas brīži pēc darba pie molberta. Tie ir mirkļi, kas stiprina draudzību un rada patiesu prieku būt kopā.

“Satiec krāsas” ir vieta, kur iedvesma satiek drosmi, kur mācīšanās kļūst par piedzīvojumu un kur katrs var sajust krāsu prieku.

 

Guna Mēnese-Kudule,

Akadēmiskās zīmēšanas un gleznošanas studijas “Satiec krāsas” vadītāja, pedagogs, dizainere

 

Koncertuzveduma “Viens romantisks stāsts” tapšanas ideja

 

Koncertuzveduma “Viens romantisks stāsts” ideja dzima no vēlmes pieskarties pašām cilvēciskākajām un vienlaikus noslēpumainākajām jūtām – Mīlestībai un Draudzībai. Tās ir līdzās mums ik dienu, klusi un dabiski ieaužas mūsu dzīvē, kļūstot par pamatu tam, kā jūtam, domājam un dzīvojam. Un tomēr – cik grūti tās izteikt vārdos… Tās mājo dvēseles smalkākajās stīgās, tajās sajūtās, kuras var nevis izskaidrot, bet izdzīvot.

Mīlestība un Draudzība – parādības, ar ko cilvēks saskaras visa mūža garumā. Tās šķiet pašsaprotamas, pat ikdienišķas lietas, bez kurām cilvēks nemaz nevarētu dzīvot un izdzīvot. Taču formulējumu tām grūti atrast, tās mīt cēlākajās, skaistākajās un, tanī pašā laikā, noslēpumainākajās dvēseļu vibrācijās. Tāpēc Draudzība un Mīlestība cauri gadsimtiem iedvesmojušas māksliniekus – rakstniekus, komponistus, gleznotājus – radīt darbus, kuros šīs jūtas atklājas visdažādākajās krāsās.

Vokālās studijas “Spārni” audzēkņiem šīs tēmas ir tuvas un saprotamas – viņi ar prieku izvēlas un izdzied dziesmas, kas stāsta par tuvību, uzticēšanos un sirds siltumu.

Vidējās un vecākās vecuma grupas audzēkņi dzied dažādās pasaules valodās (franču, itāļu, angļu, vācu, japāņu, latviešu, u.c.) Radās kopīga ideja apvienot skaistākās dziesmas par Mīlestību un Draudzību vienā koncertā, ļaujot Mīlestībai un Draudzībai skanēt pāri robežām un kultūrām un izveidojot sižetisku līniju, kas pauž it kā kādu vienkāršu, romantisku stāstu, kāds var notikt cilvēku dzīvē.  Stāsts, kas patiesībā notiek katru dienu.

Uzvedumā bērni un jaunieši ne tikai dzied – viņi spēlē mūzikas instrumentus, dejo, izpaužas pantomīmā un runas mākslā, atklājot savas jūtas dažādās mākslas valodās. Tas ir kopīgs radošs ceļojums, kurā katrs dalībnieks ieliek daļu no savas sirds.

Pirmizrāde norisinājās 2026.gada 24.februārī.

Ar mīlestību radīts un ar sirsnību izdzīvots – tāds ir šis stāsts.

 

Edīte Butkeviča,

Vokālās studijas “Spārni” vadītāja, pedagogs, mūziķe

 

Vieta, kur darboties angliski

 

Hei, vai zināji, ka Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” var apgūt angļu valodu? Šo interešu izglītības programmu vadu kopš 2006.gada ar prieku un aizrautību.

Laikam ejot, programmu esmu papildinājusi, un mainījies ir arī audzēkņu vecums – no studentiem līdz pat vismazākajiem pirmskolēniem.

Vistālākais ceļš Angļu valodas kluba audzēkņus ir aizvedis uz Dāniju, Ālborgu, kur 2009.gadā piedalījāmies starptautiskā projektā “Nordic Youth Meeting”, pārstāvot Latviju 15 Eiropas valstu komandu starpā.

Esam piedalījušies Rīgas interešu izglītības iestāžu angļu valodas pulciņu audzēkņu erudīcijas konkursā “Vai tu zini…?”, bet visbiežāk organizējam pasākumus interešu izglītības programmas ietvaros, pētot angļu un latviešu tradīciju atšķirības un kopsakarības, kā arī svinot svētkus kopā.

Šobrīd Angļu valodas kluba “English Club” nodarbības notiek aktīvajiem pirmskolēniem un pirmo klašu audzēkņiem, apgūstot un papildinot pamatzināšanas par burtiem, skaitļiem, krāsām, emocijām, profesijām, dzīvniekiem un citām aktuālām, nozīmīgām un interesantām tēmām.

 

Iveta Eihe,

Angļu valodas kluba “English Club” vadītāja, pedagogs, Rīgas BJC “Daugmale” izglītības metodiķe, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas humanitāro zinātņu maģistre

 

Floristikas studija “Sniegaroze”

 

Floristikas studija “Sniegaroze” ir vieta, kur daba satiek radošumu, un katrs audzēknis var atklāt sevī spēju ieraudzīt skaisto visapkārt. Studijas mērķis ir ne tikai iemācīt floristikas pamatus, bet arī iedvesmot – sajust krāsu harmoniju, materiālu dažādību un radīšanas prieku.

Nodarbībās audzēkņi apgūst florista darba pamatiemaņas, iepazīst jaunākās tendences floristikā un soli pa solim attīsta pacietību, rūpību un roku veiklību. Darbojoties ar dažādiem dabas materiāliem, viņi iemācās pamanīt to, kas ikdienā bieži paliek nepamanīts – smalkas krāsu nianses, interesantas faktūras un formu daudzveidību. Katrs darbs kļūst par mazu stāstu, kurā atspoguļojas gan daba, gan paša autora sajūtas.

Veidojot kompozīcijas, sienas dekorus, kolāžas, pušķus un citus darbus, audzēkņi attīsta savu estētisko gaumi un bagātina iztēli. Radošais process sniedz gandarījumu, bet paveiktais darbs – lepnumu. Studijas audzēkņi ar saviem darbiem regulāri piedalās izstādēs gan centra ietvaros, gan pilsētas un valsts mērogā, bieži gūstot arī atzinīgus novērtējumus.

Svarīga studijas daļa ir arī pasaules iepazīšana – ekskursijas, izstāžu apmeklējumi un došanās dabā, kur audzēkņi mācās atpazīt augus, izzināt to daudzveidību un vākt materiālus saviem darbiem. Tā ir iespēja mācīties ne tikai darbnīcā, bet arī dzīvē.

Floristikas studijas pamati meklējami jau kopš 1999. gada, un tās saknes meklējamas studijā “Kolāža” (Ilga Ozoliņa) līdz pat 2010.gadam. Gadu gaitā tā ir augusi un attīstījusies, saglabājot savu sirsnīgo un radošo garu. Kopš 2015.gada un šobrīd floristikas studija “Sniegaroze” strādā pēc pedagoga Sarmītes Hippes izstrādātās programmas, kurā harmoniski apvienotas teorētiskās zināšanas un praktiskā darbošanās.

Šeit bērni un jaunieši ne tikai apgūst floristiku – viņi mācās sadarboties, plānot savu laiku, attīstīt radošo domāšanu un veidot savu attieksmi pret vidi un skaistumu. Tā ir vieta, kur dzimst draudzības, aug pārliecība par sevi un tiek pavadīts kvalitatīvs, piepildīts brīvais laiks.

 

Inta Valdena,

Floristikas studijas “Sniegaroze” vadītāja (no 2018.gada), pedagogs, profesionāla floriste, vides dizainere, Dizaina savienības biedre, Mākslas pedagoģijas doktore, Latvijas Amatniecības kameras florista amata meistare

 

Nejaušība, kas kļuva par stāstu

 

Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” es nonācu, šķiet, pavisam nejauši. Pēc tam, kad tika likvidēta mana iepriekšējā darbavieta, darba meklējumi mani atveda uz Rīgu. Nodarbinātības valsts aģentūrā, pārrunājot iespējas ar inspektori, viņa datorā parādīja vakances sarakstu – un tur, vienkārši alfabēta secībā, bija arī BJC “Daugmale”. Tā šis nosaukums “patrāpījās” manā ceļā… un nu jau astoņus gadus es saucu par savu darba vietu Rīgas bērnu un jauniešu centru “Daugmale”.

Strādājot integrācijas skoliņā “Rūķīši”, esmu saticis daudz bērnu – katrs ar savu stāstu, savu pasauli. Taču ir daži, kuri īpaši paliek atmiņā.

Tāds ir arī Andrejs. Mēs iepazināmies, kad viņš mācījās “Rūķu” vecākajā grupā. Viņa ģimene bija nesen ieradusies no tālās Novosibirskas. Kluss, mierīgs zēns ar īpašu skatienu… un lielu vēlmi spēlēt klavieres, kas atradās mūsu kabinetā.

Sākumā es viņam to neatļāvu – baidījos, ka instruments varētu tikt sabojāts. Bet kādu dienu nolēmu uzticēties. Andrejs teica, ka prot spēlēt. Un, kad viņš pieskārās taustiņiem, telpa piepildījās ar mūziku… Sešgadīgs bērns spēlēja tik skaisti, ka man atlika vien brīnīties.

Gatavojot Māmiņdienas pasākumu, es viņam piedāvāju uzstāties. Andrejs piekrita – un tas bija brīdis, kas aizkustināja visus. Pasākumā bija arī viņa mamma ar jaunāko brāli Alekseju, kurš pats priecēja ar vijoles spēli. Tā bija ģimene, kurā mūzika dzīvo ikdienā.

Arī vēlāk, jau skolas brīvlaikos, Andrejs atgriezās “Rūķīšos”, lai iepriecinātu mūs ar dažādu instrumentu spēli. Šie mirkļi vienmēr atgādināja, cik svarīgi ir bērnā pamanīt un atbalstīt viņa talantu.

Šodien abi brāļi turpina savu muzikālo ceļu Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Andrejs apmeklē arī Rīgas BJC “Daugmale”, kur pilnveido akordeona spēli un priecē klausītājus koncertos.

Un es domāju – cik labi, ka toreiz bija tā “nejaušība”. Jo reizēm tieši nejauši sastapti cilvēki un vietas kļūst par nozīmīgu daļu no mūsu dzīves stāsta.

 

Ar cieņu,

Dainis Svistuhins

Integrācijas skolas “Rūķīši”, Sprīdīšu skolas sporta pedagogs, sportists

 

Mazie soļi, lielie stāsti – Rūķu skolas sirsniņas

 

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” integrācijas skoliņa “Rūķīši” ir īpaša vieta, kur katra diena ir piepildīta ar bērnu smaidiem, atklājumiem un maziem, bet ļoti nozīmīgiem sasniegumiem. Šeit jau astoņus gadus man ir iespēja būt līdzās bērniem viņu pirmajos soļos – gan mācībās, gan dzīvē.

Gadu gaitā satikti ļoti dažādi bērni – katrs ar savu raksturu, pieredzi un stāstu. Ir bērni, kuri paliek atmiņā īpaši spilgti, un vienmēr ir patiess prieks viņus satikt vēlāk, jau lielākus, drošākus un pārliecinātākus, turpinot savas gaitas citos Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” pulciņos.

Atmiņā palicis franču zēns Oktāvs – kopā darbojoties, reizēm šķita, ka es ātrāk iemācīšos franču valodu nekā viņš latviešu. Taču tieši šādos mirkļos vislabāk var redzēt, cik svarīga ir pacietība, sapratne un kopā būšana. Savukārt dvīņi Ņikita un Anastasija Ziemassvētku laikā rakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim – Ņikitas vēlēšanās bija pavisam neparasta: metāla detektors apslēptu mantu meklēšanai. Šādas bērnu domas un sapņi vienmēr iedvesmo.

Īpaši sirsnīgi ir vērot ģimenes, kurās “Rūķu skola” kļūst par tradīciju. No vienas ģimenes nodarbības apmeklējuši jau trīs bērni – viss sākās ar Deboru, vēlāk pievienojās māsa Rebeka, un šobrīd “Rūķīšos” darbojas jaunākais brālis Timofejs. Vecākās māsas jau mācās skolā, un viena no viņām turpina attīstīt savas prasmes arī Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”, apmeklējot šūšanas pulciņu.

No citas ģimenes “Rūķu skolu” apmeklējuši četri bērni – Aleksandrs, Varvara, bet tagad arī Vera un Aleksejs. Atceros, kā Aleksandrs un Varvara pirms nodarbībām vienmēr vēlējās uzspēlēt dambreti. Viņu aizrautība un mērķtiecība deva rezultātus – abi piedalījās sacensībās un guva labus panākumus.

“Rūķu skola” nav tikai vieta, kur bērni apgūst pirmās prasmes. Tā ir vide, kur viņi mācās draudzēties, sadarboties, ticēt sev un savām spējām. Tā ir vieta, kur ģimenes atrod uzticību un drošību, bet bērni – savu pirmo piederības sajūtu.

Un tieši šie mazie stāsti, kas ar laiku pārtop lielos dzīves ceļos, ir “Rūķu skolas” patiesā vērtība.

 

Ar cieņu,

Dainis Svistuhins

Integrācijas skolas “Rūķīši”, Sprīdīšu skolas sporta pedagogs, sportists

 

Mācāmies sportot kopā

 

Sešdesmit gadi – tas ir laiks, kurā izaug paaudzes, mainās pasaule un veidojas stāsti, kas paliek cilvēku sirdīs. Rīgas bērnu un jauniešu centrs “Daugmale” jau sešas desmitgades ir bijis vieta, kur bērni sper savus pirmos drosmīgos soļus talantu atklāšanā, mācās ticēt sev un piedzīvo prieku par paveikto. Tā ir vieta, kur satikšanās pārtop draudzībās, nodarbības – iedvesmā, bet sapņi – mērķos. Taču vispatiesāk par “Daugmali” stāsta tie, kuru ikdiena ar to ir cieši saistīta – audzēkņi un viņu vecāki, tāpēc tālāk vārds viņiem – viņu sajūtām, atmiņām un pieredzēm.

 

Audzēkņi:

Laura, 9 gadi, VFS un futbols:

“Nodarbībās man patīk iemācīties kaut ko jaunu. Treniņos iemācījos slēpot ar distanču slēpēm un spēlēt futbolu. Lepojos, ka man ir daudz kausu un medaļu riteņbraukšanā. Novēlu, lai treneri vēl ilgi vadītu šos treniņus!”

 

Odrija, 12 gadi, VFS un kāpšanas sports:

“Daugmalē apmeklēju VFS un klinšu kāpšanas treniņus un gribu teikt, ka abi treneri ir diezgan līdzīgi – ar radošām treniņu idejām. Visvairāk man patīk interesanti uzdevumi, lai varētu mēģināt ko jaunu. Tagad māku nedaudz slēpot, taču agrāk pat nemācēju uz slēpām stāvēt. Paldies, ka trenējat mūs ar tik radošām idejām!”

 

Amanda, 14 gadi, VFS:

“Bomba! Jauniņiem teiktu, ka šeit ir ļoti forši, nav jābaidās no citiem bērniem un brīžiem, kad kaut kas nesanāk. Kaut arī pirmais iespaids bija bailīgs, tagad gribu pateikt paldies, ka paciešat mūsu negribējumus un pretī runāšanu!”

 

Leonards, 10 gadi, VFS:

“Nākot uz nodarbībām, jūtos drusku draisks un jautrs un gatavs darbam. Visvairāk man patīk spēlēt rotaļas ar visiem kopā, jo parasti ārpus treniņiem nav kompānijas. Lepojos, ka iemācījos slēpot. Vēl atceros treniņu, kad mēs skrējām un ar nūjām ārā darbojāmies. Jauniņiem teiktu, ka vajadzētu censties, klausīt treneri un sadraudzēties. Treniņi nav viegli, bet ir jautri un forši.”

 

Renāts, 13 gadi, VFS un šahs:

“Visvairāk man patīk slēpošana, jo man patīk mācīties kaut ko jaunu. Lepojos, ka apmeklēju katru nodarbību. Vislabāk atceros turnīru, kurā bija daudz dalībnieku. Gribu pateikt milzīgu paldies par ieguldīto laiku, zināšanām, ko iemācīja, un fizisko sagatavotību. Dmitrijs ir labākais treneris. Tā ir ļoti forša vieta, kur ir daudz pieejamu pulciņu un treniņu. Esmu priecīgs, ka mūsu rajonā ir tāds centrs — Rīgas BJC “Daugmale”.

 

Elīza, 12 gadi, VFS:

“Treniņos man īpaši patīk dažādas aktivitātes, iespēja veidot jaunas draudzības un pavadīt labi savu brīvo laiku. Nodarbībās iemācījos kūleņus. Visvairāk lepojos, ka apmeklēju treniņus regulāri, bez iemesla neizlaižu. Jauniņiem ieteiktu nebaidīties un mēģināt!”

 

Dženija, 11 gadi, VFS un zīmēšana:

“Nodarbībās man visvairāk patīk ģimnastikas vingrinājumi. Lepojos, ka dažus vingrinājumus varu izpildīt labāk nekā puiši. Jauniņiem iesaku klausīties treneri un nebaidīties, ka kaut kas nesanāks.”

 

Vecāki:

Lauras mamma:

“Treniņos meita apguva dažādas jaunas prasmes, komunikāciju ar vienaudžiem, uzlaboja fizisko sagatavotību. Ļoti patīk, ka treneris Dmitrijs rudenī stadionā ierādīja bērniem dažādus sporta veidus. Patīk, ka pie trenera Viktora būs iemācījusies futbolu kaut nedaudz, nevis tikai skriet pakaļ bumbai, kā bija iepriekš. 🙂 Lai viss izdodas!”

 

Odrijas tētis:

“Meita stāsta par visām nodarbībām. Bērns saka, ka treneris ir labs, man liekas, tā arī ir. Nodarbībās arī bērni ir forši, ir labi, ja ar kādu jaunā vidē sadraudzējies! Daudz laimes, lai bērni tā arī turpina nākt centīgi uz treniņiem un lai būtu prieks trenēt!”

 

Leonarda mamma:

“Apmeklēt nodarbības sākām pēc skolotājas ieteikuma. Biju patīkami pārsteigta, ka Daugmalē ir ļoti daudz un dažādas nodarbības pieejamas – katrs var atrast sev piemērotāko. Atceros pirmo nodarbību – bija saulains rudens vakars, un treneris ļoti ātri atrada kontaktu ar bērnu. Pamanīju, ka bērns ir kļuvis pārliecinātāks par sevi, drošāks un radošāks. Lepojos, ka viņš nebaidās mēģināt darīt jaunas lietas, ir iemācījies slēpot pāris nodarbību laikā. Novēlu augt un attīstīties, lai dalībnieku pulciņš vienmēr kupls!”

 

Renāta mamma:

“Dēls uzsaka apmeklēt nodarbības, jo ir par brīvu un netālu no mājām. Liela pulciņu izvēle. Izcili profesionāla attieksme. Var redzēt, ka treneris no visas sirds ieguldās katra bērna izaugsmē. Turpiniet savu darbu, rīkojiet turnīrus. Novēlu izturību un atsaucīgus bērnus, kas ar lielāko prieku apmeklē katru nodarbību. Šie bērni ir mūsu nākotne, un kas zina, par ko viņi kļūs nākotnē, bet katrs šī centra darbinieks var pielikt, kā saka, pirkstu pie šī bērna izaugsmes kopā ar vecākiem. Galvenais, lai šis centrs eksistē vēl vismaz 60 gadus!”

 

Elīzas mamma:

“Apmeklējot nodarbības, meita ieguva pašpārliecinātību, ticību saviem spēkiem un spējām. Viņa katru reizi stāsta, ko darījuši, kas sanācis, kas varbūt ne tik labi. Pašreiz grūti iedomāties, bet priecājos, ka uz nodarbībām iet ar prieku, nav jāspiež. Novēlu turpināt izaugsmi un nezaudēt esošo. Kļūt vēl daudzveidīgākiem un lielākiem!”

 

Dženijas un Amēlijas tētis:

“Daugmali izvēlējāmies dēļ ērtas lokācijas un labām atsauksmēm par treneri. Pirmais iespaids bija pozitīvs, patika vingrinājumu dažādība. Domāju, ka, apmeklējot nodarbības, meitas ieguva lielāku pārliecību par savām spējām. Jubilejā novēlu audzēkņu augstus sasniegumus un foršas atsauksmes!”

 

Novēlam Rīgas bērnu un jauniešu centram “Daugmale” arī turpmāk būt vietai, kur vienmēr skan bērnu smiekli, kur drosme mēģināt ir stiprāka par bailēm kļūdīties, un kur katrs audzēknis jūtas pamanīts, iedrošināts un gaidīts.

Lai nākamās desmitgades nes jaunas idejas, spilgtus talantus un stāstus, kas iedvesmo vēl daudzas paaudzes!

 

Audzēkņi, vecāki un

Dmitrijs Vecgailis

VFS (vispusīgā fiziskā sagatavotība) treneris, sportists un aktīva dzīvesveida piekritējs

 

 

Krāsainās dienas

Balta strīpa, melna strīpa, balta strīpa – kas tas ir?

Gaišāk zaļš un tumšāk zaļš – kas tas ir?

Raibs, raibs, raibs – kas tas ir?

Tie ir Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” audzēkņi, pedagogi un darbinieki, kuri ikgadēji iesaistās akcijā “Krāsainās dienas”. Šī ir brīnišķīga akcija, kura ar savu krāsainību pavasarī ap Lieldienu laiku priecē ikvienu.

Akcijas devīze – katra diena savā krāsā, kad visi ir aicināti ģērbties vienotā tonī.

Akcija ir ļoti populāra audzēkņu un pedagogu vidū un pastāv RBJC “Daugmale” jau kopš 2010.gada.

 

Iveta Eihe,

Rīgas BJC “Daugmale” izglītības metodiķe, pasākumu organizatore, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas maģistre

 

RBJC “Daugmale” logo – stāsts par vienotību un tradīcijām

 

RBJC “Daugmale” logo nav tikai vizuāls simbols – tas ir stāsts par cilvēkiem, idejām un kopīgi veidotu identitāti. Tā tapšanā ir ielikta īpaša vērtība, jo logo izveidē piedalījās visi centra pedagogi, kopīgi meklējot zīmi, kas visprecīzāk atspoguļotu Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” būtību.

Pēc 1995. gada, kad Latgales priekšpilsētas jaunrades nams tika pārdēvēts par Bērnu un jauniešu centru “Daugmale”, tika izsludināts logo skiču konkurss. Tā bija iespēja radīt jaunu sākumu – ne tikai nosaukumā, bet arī vizuālajā tēlā. Konkursā uzvarēja toreizējā zīmēšanas skolotāja Aiga Dubro, kuras ideja kļuva par pamatu mūsu šodienas simbolam. Arī pats nosaukums “Daugmale” radās kopīgā balsojumā – tas bija pedagogu izvēlēts, pārdomāts un sirdij tuvs.

Logo sakņojas vietā, kur atrodamies – Rīgas austrumu daļā, Latgales priekšpilsētā, pašā Daugavas tuvumā. Šī ģeogrāfiskā tuvība atspoguļojas arī simbolikā. Divi loki logo vidū iemieso ne tikai Daugavas līkumus, bet arī ko daudz svarīgāku – nepārtrauktu mijiedarbību starp pedagogu un audzēkni. Tā ir kustība, attīstība, sadarbība un uzticēšanās, kas veido Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” ikdienu.

Gadu gaitā logo ir kļuvis par neatņemamu centra identitātes daļu – tas vieno paaudzes, atgādina par saknēm un vienlaikus iedvesmo virzīties uz priekšu. 2024. gada 1. septembrī, mainoties iestādes nosaukumam un vizuālajai identitātei, arī logo piedzīvoja nelielas pārmaiņas. Taču, neskatoties uz vizuālajām niansēm, tā būtība ir palikusi nemainīga – tā joprojām ir zīme par kopību, radošumu un vērtībām, kas vieno Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” cilvēkus.

Tas ir vairāk nekā logo. Tā ir piederības sajūta.

 

Inga Korņejeva,

Rīgas bērnu un jauniešu centra “Daugmale” izglītības metodiķe, Mg.sc.educ., interešu izglītības mentors, izglītības tehnoloģiju mentors

 

 

 

 

Stāstījumiem kolēģu sirdis atplaucēja, stāstus uzklausīja, savāca, pierakstīja un grāmatā sakārtoja Inga Korņejeva

Tekstus rediģēja Iveta Eihe

2026.gada 7.maijā